Uzruna ir vārds teikumā, ar kuru uzrunā kādu personu vai, retāk, citu dzīvu būtni, priekšmetu vai parādību.
Piemērs:
Jāni, aizej uz veikalu pēc piena!
Tēti, palīdzi man, lūdzu!
Skolotāj, es nesapratu uzdevumu!
Jolanta jautāja: "Vai tu mani dzirdi, Alise?"
Pelīte lūdzās: "Palaid mani, lācīt, vaļā no savām lielajām ķepām!"
Uzrunas grupu veido ar uzrunu saistīts viens vai vairāki vārdi, kuri to paskaidro.
Piemērs:
Mīļo māsiņ, es priecājos par tevi!
Tu esi tik skaists, mazais kaķīt!
Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties:
teikuma sākumā;
starp citiem teikuma vārdiem;
teikuma beigās.
Uzrunu no pārējiem teikuma vārdiem atdala ar komatu.
Ja uzruna vai uzrunas grupa atrodas teikuma sākumā, komatu liek aiz tās.
Piemērs:
Elīza, padod man maizi, lūdzu!
Vecmāmiņa jautāja: "Mīļo bērniņ, vai tu jau jūties labāk?"
Ja uzruna vai uzrunas grupa atrodas teikuma vidū, tad komatu liek gan pirms, gan aiz tās.
Piemērs:
Palīdzi, Aija, man atrisināt matemātikas mājas darba uzdevumu!
Sveicu tevi, mīļo māsiņ, dzimšanas dienā!
Ja uzruna atrodas teikuma beigās, tad komatu liek pirms tās.
Piemērs:
Es tevi nesaprotu, Andri!
Lācis atbildēja: "Es tevi palaidīšu brīvībā, mazo pelīt!"
