Valoda ir sistēma, un tā izpaužas valodas lietojumā – fonēmu, morfēmu, vārdu, vārdu savienojumu, teikumu, tekstu izveidē – atbilstoši saziņas mērķim.
Valodniecībai ir vairākas apakšnozares, īpaši aplūkosim to, kura saistīta ar valodas lietojumu jeb funkcionalitāti: fonētika.
Derētu atkārtot latviešu valodas skaņu iedalījumu un alfabētu, lai labāk zinātu rakstu zīmju īpašo secību.
Fonētika — valodniecības nozare, kas pēta valodas skaņas un arī citus valodas skaniskos līdzekļus: zilbi, zilbes intonāciju, vārda uzsvaru un runas intonāciju, to īpašības.
Fonēma — valodas mazākā skaņu valodas vienība, kas spēj mainīt vārda vai vārda sastāvdaļas nozīmi un skanējumu.
Ortoēpija — valodas pareizas, normām atbilstošas izrunas sistēma, pareiza izruna.
Fonētiskā mija — valodā pastāvoša likumsakarība, kurā viena un tā paša vārda saknē vai morfēmā kāda skaņa nomaina citu.
Fonētiskās mijas iedala pozicionālajās (notiek runājot konkrētā vārda pozīcijā) un vēsturiskajās (senas pārmaiņas, kas ietekmē vārdu darināšanu un rakstību).
Pozicionālās skaņu jeb fonēmu pārmaiņas saistītas ar vārda izrunu. Vārda izruna tiek saukta par fonētisko transkripciju, un to apzīmē ar kvadrātiekavām [ ].
Pozicionālās skaņu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus skaņām, no vārda uzsvara, no skaņas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u. tml. Pozicionālo skaņu pārmaiņu laikā var mainīties gan patskaņi, gan līdzskaņi. Rakstos tās netiek atspoguļotas.
Pozicionālās skaņu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus skaņām, no vārda uzsvara, no skaņas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u. tml. Pozicionālo skaņu pārmaiņu laikā var mainīties gan patskaņi, gan līdzskaņi. Rakstos tās netiek atspoguļotas.
Asimilācija balsīguma ziņā
Asimilācijas virziens var būt divējāds: no kreisās puses uz labo (progresīvs) — iepriekšējā skaņa ietekmē nākamo — un no labās uz kreiso (regresīvs) — nākamā skaņa ietekmē iepriekšējo. Latviešu valodai raksturīga regresīvā asimilācija.
Latviešu valodā balsīguma ziņā savstarpēji pielāgojas troksneņi:
Asimilācijas virziens var būt divējāds: no kreisās puses uz labo (progresīvs) — iepriekšējā skaņa ietekmē nākamo — un no labās uz kreiso (regresīvs) — nākamā skaņa ietekmē iepriekšējo. Latviešu valodai raksturīga regresīvā asimilācija.
Latviešu valodā balsīguma ziņā savstarpēji pielāgojas troksneņi:
- balsīgie troksneņi b, d, dz, dž, g, ģ, z, ž nebalsīgo priekšā kļūst nebalsīgi: labs [laps];
- nebalsīgie troksneņi c, č, k, ķ, p, s, š, t balsīgo priekšā kļūst balsīgi: apguldīt [abguldīt].
Asimilācija balsīguma ziņā vērojama:
- priedēkļa un saknes sadurā: izkust [iskust];
- saknes un piedēkļa sadurā, piemēram, 1. konjugācijas daļēji lokāmā divdabī, ja sakne beidzas ar nebalsīgajiem troksneņiem k, p, s: nīkdams [nīɡdɑms];
- saknes vai piedēkļa un galotnes sadurā: labs [lɑps].
Par vidējā asimilācijas centra rašanos vārdā sauc gadījumus, kad troksneņu s vai z vietā stājas š vai ž: izšaut [iššaut], gaišs [gaiš:]
Svarīgi!
Ja neesi pārliecināts par saknes līdzskaņa pareizrakstību pirms galotnes, pārveido vārdu daudzskaitlī! Pārbaudi, kāds līdzskanis ir pirms galotnes: mazs – mazi, dažs – daži.
Pozicionāla afrikāta c rodas saknes vai piedēkļa un galotnes -s sadurā. Pozicionāla afrikāta var izveidoties, ja pirms galotnes atrodas līdzskanis t vai d.
Vārda vidū slēdzeņa t vai d un spraudzeņa s savienojums parasti neasimilējas, t. i., vārda vidū līdzskaņu savienojumu ts vai ds neizrunā kā līdzskani c: atslēga.
Vokalizācija — skaņu pārmaiņa, kurā līdzskanis pārvēršas par patskani vai puspatskani. Latviešu valodā vērojama līdzskaņu j un v vokalizācija.
Ja līdzskanis v atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa i, a, e, o, tas pārveidojas par patskani u un veido divskani: divpadsmit, tev, tavs – [diupacmit, teu, taus].
Ja līdzskanis j atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa a, e, u, o, tas pārveidojas par patskani i un veido divskani: zvejnieks, šujmašīna – [zveinieks, šiumašīna].
Ja līdzskanis j atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa a, e, u, o, tas pārveidojas par patskani i un veido divskani: zvejnieks, šujmašīna – [zveinieks, šiumašīna].
Līdzskaņu pagarinājums
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) c, č, k, ķ, p, s, š, t starp diviem īsiem patskaņiem — īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani — tiek pagarināti divzilbīgos vārdos nebalsīgie troksneņi parasti ir gari: vārdos aka, kaķis, lapa.
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) tiek pagarināti arī vārdu beigās: vārdos ass, mežs.
Pozicionāls līdzskaņu zudums ir pozicionāla pārmaiņa, kas latviešu literārajā valodā sastopams nedaudzos vārdos. Parasti zūd nebalsīgais līdzskanis t, nonākot balsīgā līdzskaņa d priekšā salikteņos vai ar priedēkļiem atvasinātos vārdos: svētdiena, sestdiena.
Svarīgi!
Ja vārdus, kuros ir notikušas pozicionālās skaņu pārmaiņas, raksta tā, kā tos izrunā, rodas pareizrakstības kļūdas: teu, nau.