Valoda ir sistēma, un tā izpaužas valodas lietojumā – fonēmu, morfēmu, vārdu, vārdu savienojumu, teikumu, tekstu izveidē – atbilstoši saziņas mērķim.
Valodniecībai ir vairākas apakšnozares, īpaši aplūkosim to, kura saistīta ar valodas lietojumu jeb funkcionalitāti: fonētika.
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas
Šādas skaņu pārmaiņas radušās dažādu fonētisko procesu rezultātā valodas attīstības senākos posmos.
Svarīgi!
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas ietekmē gan izrunu, gan rakstību.
Ir divu veidu vēsturiskās skaņu pārmaiņas:
vēsturiskās skaņu mijas; vēsturiskais līdzskaņa zudums.
vēsturiskās skaņu mijas; vēsturiskais līdzskaņa zudums.
Mantotā patskaņu mija — skaņu pārmaiņa, kad no vienas saknes atvasinātos vārdos sākotnējā patskaņa vietā stājas kāds cits patskanis vai divskanis. Tā ir no indoeiropiešu pirmvalodas mantota, ar vārdu locīšanu un vārddarināšanu saistīta patskaņu un divskaņu mija vārda saknē un aiz saknes sekojošajās morfēmās. Mantoto patskaņu miju, kas tagad sastopama no vienas saknes veidotajos vārdos, nenosaka mūsdienu valodas fonētiskie likumi.
Ir 3 dažādas rindu mijas:
| Skaņas, kas mijas | Piemērs |
| i-rinda | |
| i, ī (ij) – ie, ei (ej, ēj), ai | bīties – biedēt – baidīt |
| e-rinda | |
| e – ē (šaurais/platais), a, ā, o [uo], i | sver – svēra – svari – svārstīt |
| u-rinda | |
| u – ū, au, o [uo] | grūt — gruva — graut |
| i, ī, e, ē, ie noteiktā mija |
|
| Skaņas, kuras mijas | k – ķ; k – c; g – ģ; g – dz |
| Kur mija notiek? |
Atvasinājumos. Darbības vārdu formās.
|
| Piemēri | roka – rociņa, roķele; zirgs – zirģelis, zirdziņš; kliegt – kliedzu |
Līdzskaņa j noteiktā mija
J noteiktajai mijai pakļauto vārdu atsevišķās gramatiskajās formās senāk bijis formveidotājs piedēklis j. 2. deklinācijas vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos, 5. un 6. deklinācijas daudzskaitļa ģenitīvā, daļai darbības vārdu vienkāršajā tagadnē un no to atvasinājumos. Šai mijai pakļauti līdzskaņi p, b, m, v, t, d, n, c, dz, s, z, l, r, k, g: dadzis – dadžu; upe – upju; klints – klinšu.
| Līdzskaņa t noteiktā mija, skaņas, kuras mijas: t, d – s | |
| Saknes beigu līdzskaņi t un d, atrodoties t priekšā, pārveidojas par s. Tas notiek nenoteiksmes, vēlējuma izteiksmes formā un ciešamās kārtas pagātnes divdabja izskaņas priekšā. | ved-a (vienkāršā pagātne) – ves-t, ves-tu, tiek ves-ts; met-a (vienkāršā pagātne) – mes-t, mes-tu, tiek mes-ta |
| Līdzskaņa d noteiktā mija, skaņas, kuras mijas: t, d – z | |
| Saknes beigu līdzskaņi t un d, atrodoties d priekšā, pārveidojas par z. Tas notiek daļēji lokāmajā divdabī ar izskaņām -dams, -dama, -damies, -damās. | ves-t – ved-a (vienkāršā pagātne) – vez-dams; mes-t – met-a (vienkāršā pagātne) – mez-dams. |
Ja darbības vārda sakne pagātnē beidzas ar līdzskani s vai z, rakstos pārmaiņas nenotiek, un šis s vai z saglabājas — gan divdabjos, gan nenoteiksmē, gan vēlējuma izteiksmē: nesa – nesdams – nests – nest – nestu; gāza – gāzdams – gāzts – gāzt – gāztu
Vēsturisks līdzskaņa zudums — vēsturiska skaņu pārmaiņa, kas novērojama 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z. Minētie līdzskaņi zūd s vai š priekšā.
Zudums notiek
- īstenības izteiksmes vienkāršajā tagadnē, ja tagadnes formas veido ar piedēkli -st-;
- no tagadnes celma atvasinātajās formās;
- lietvārdos ar izskaņu -šana.
plūda – plūstu (zūd d), lūza – lūstu (zūd z); klīda – klīstu – klīstošs – jāklīst (zūd d); klīda – klīšana (zūd d), lūza – lūšana (zūd z).
Latviešu valodā ar vienu burtu vairumā gadījumu apzīmē vienu skaņu.
Svarīgi!
E, ē burts ir viens no izņēmumiem, jo ar vienu burtu tiek attēlota gan šaurā, gan platā e, ē skaņa.
Pozicionālie nosacījumi šaurā un platā e, ē lietošanā
|
patskaņi i, ī, šaurie e, ē
|
ezis, bēdīgs, zeme, peldēt
|
|
divskaņi ie, ei
|
ēdiens, pelei
|
|
līdzskaņi č, dž, j, ģ, ķ, ļ, ņ, ž
|
zveja, senči, teļš
|
Plato e, ē skaņu lieto, ja tajā pašā vai nākamajā zilbē nav šaurinātājskaņas: vēstule, elpa, ledus
Nepozicionālie nosacījumi šaurā un platā e, ē lietošanā
Šauro patskaņu e, ē lietojums
|
Vienzilbes vārdos – vietniekvārdos, apstākļa vārdos un palīgvārdos
|
es, mēs, te, sen
|
|
Priedēkļos ne-, bez-, pēc-, pret-
|
nezinu, bezspēks, pēcstundas, pretdarbība
|
|
Galotnēs
|
laime, zeme
|
|
Tiešo darbības vārdu nenoteiksmes beigu zilbē un atgriezenisko darbības vārdu nenoteiksmes priekšpēdējā zilbē (tiešajiem darbības vārdiem nenoteiksmē ir galotne -t, atgriezeniskajiem galotne -ties)
|
nest, redzēt, redzēties
|
|
1. konjugācijas darbības vārdu vienkāršajā tagadnē un no tagadnes celma veidotās formās, ja darbības vārda sakne beidzas ar r
|
beru, berams, jāber
|
|
1. konjugācijas darbības vārdu vienkāršajā pagātnē
|
(es vakar) nesu, cēlu, bēru
|
|
1. konjugācijas darbības vārdu vienkāršās tagadnes vienskaitļa 2. personā
|
(tu tagad) nes, ber, ķer
|
|
Svešvārdos
|
fonētika, leksikoloģija
|
|
2. un 5. deklinācijas lietvārdos, kam sakne beidzas ar līdzskani r
|
teteris, vāvere
|
|
2. deklinācijas izņēmumos, kas beidzas ar līdzskani s
|
akmens, asmens
|
|
6. deklinācijas lietvārdos
|
dzelzs, telts
|
Plato patskaņu e, ē lietojums
| 1. deklinācijas lietvārdos, īpašības vārdos un divdabjos (ja neseko šaurinātājskaņa) | tēvs, dēls, sens, nests |
| Apstākļa vārdos, kuri atvasināti no īpašības vārdiem | lepni, lēni |
| 1. un 3. konjugācijas darbības vārdos īstenības izteiksmes vienkāršās tagadnes 3. personā (ja neseko šaurinātājskaņa) | (viņš tagad) nes, peld |
| Svešvārdos, kuros vienā zilbē izrunājama skaņu kopa er | persona, Roberts |
Svarīgi!
Ir izņēmumi, kuros pieļaujama arī šauro e, ē izruna, piemēram, vārdos debesu, Cēsu, akmenājs.
Salikteņu pirmajā daļā saglabājama tāda šaurā vai platā e, ē skaņa, kāda tā ir vārdā ārpus salikteņa:
- ūdensroze, zemkopis – šaurā e skaņa;
- bērnudārzs, Ventspils – platā e, ē skaņa.
Der atcerēties, ka latviešu valodā ir trīs zilbju intonācijas: stieptā, lauztā un krītošā.
Ar stiepto intonāciju zilbe tiek izrunāta gari un līdzeni: laime.
Ar krītošo intonāciju tonis ir krītošs, t.i., zilbes sākums tiek izrunāts spēcīgāk: mans.
Ar lauzto intonāciju tonī dzirdams pārrāvums: vilnis.
Ar krītošo intonāciju tonis ir krītošs, t.i., zilbes sākums tiek izrunāts spēcīgāk: mans.
Ar lauzto intonāciju tonī dzirdams pārrāvums: vilnis.
Vairāk apgūt fonētikas jautājumus un vingrināties var Praktiskās gramatikas sadaļā Fonētika. Pareizruna. Pareizrakstība. Grafēmika.