20. gs. sākumā Krievijas impērijā, atšķirībā no citām Eiropas valstīm, joprojām
- nebija garantētas pilsoņu politiskās tiesības,
- nebija parlamenta, likumus izdeva cars vienpersoniski,
- pilsoņi nevarēja dibināt politiskās partijas,
- biedrību veidošanai bija nepieciešama ierēdņu atļauja.
Neveiksmes karā ar Japānu (1904-1905) pierādīja Krievijas atpalicību un aktualizēja reformu nepieciešamību.
Attēlā: Krievijas cars Nikolajs II Romanovs.
Viņš bija cilvēks, kurš labāk jutās ģimenes lokā, nekā valsts vadītāja amatā. Tāpēc viņš necentās kaut ko mainīt - demokratizēt Krieviju, bet pieņēma savu vienpersoniska valdnieka statusu kā nemaināmu.
Baltijā situāciju saasināja arī pārkrievošanas politika un vācu muižnieku privilēģijas. Lielākā daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes joprojām piederēja muižniekiem, un tas kavēja zemes izpirkšanu. Uz zemnieku pleciem tāpat gūlās smagā nodokļu un nodevu maksa.
Attēlā: Ievērojamā latviešu mākslinieka Jaņa Rozentāla glezna "Ganu meita", 1896.
Mākslinieks attēlojis zemnieku meitenes ikdienas dzīves ainu.
Latvieši arī nevarēja iegūt izglītību dzimtajā valodā un bieži vien nevarēja ieņemt valsts amatus.
Tiecoties pēc izglītības un vairoties no varas iestāžu represijām, daudzi jauni cilvēki atstāja Krieviju, arī latvieši devās uz ārzemēm. Pēc Rietumeiropas sociāldemokrātisko partiju parauga viņi lika pamatus pirmajām latviešu politiskajām partijām, kas iestājās par strādājošo sociālajām un politiskajām tiesībām.
Attēlā: Miķelis Valters.
Politiskie emigranti Miķelis Valters un Ernsts Rolavs 1903. gadā Šveicē nodibināja Latviešu sociāldemokrātu savienību (LSS).
Latvijā 1904. gadā nelegāli sāka darboties Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). 1905. gada vasarā tās rindās bija 6000, bet rudenī jau 18 000 biedru. Partija bija labi organizēta un disciplinēta. Viens no LSDSP mērķiem bija gāzt cara patvaldību un izveidot Krievijā demokrātisku republiku. Latvijā bija arī krievu, ebreju, vācu un lietuviešu sociāldemokrātiskās organizācijas.
Svarīgi!
Revolūcija - straujas un būtiskas pārmaiņas sabiedrības politiskajā, sociālajā vai ekonomiskajā attīstībā.
Attēlā: 1905. gada revolūcijas sākuma - "Asiņainās svētdienas" atainojums gleznā.
Revolūcija Krievijā sākās 1905 gada 9. janvārī ar "Asiņainās svētdienas" notikumiem impērijas galvaspilsētā Pēterburgā - miermīlīgas demonstrācijas apšaušanu. Kad par to Rīgā pienāca ziņas, sociāldemokrāti vienprātīgi nolēma solidarizēties ar Krievijas strādniekiem.
- 12. janvārī tika izdots uzsaukums ar aicinājumu sākt ģenerālstreiku. Rīgas lielāko fabriku un rūpnīcu strādnieki nekavējoties to atbalstīja, viņiem pievienojās arī darbnīcās un tirdzniecības uzņēmumos strādājošie. Darbu pārtrauca Rīgas Politehniskais institūts un skolas, neiznāca laikraksti.
- 13. janvārī notika plaša demonstrācija, kuras laikā sadursmē ar karaspēku Daugavmalā dzīvību zaudēja desmitiem cilvēku.
Attēlā: Rīgā 11. novembra krastmalā uzstādīts piemineklis 1905. gada 13. janvāra notikumu piemiņai.
Demonstrācijas iespaidos dzejnieks J. Akuraters sacerēja dzejoli "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", kas kļuva par 1905. gada revolūcijas dziesmu. (To var noklausīties - pēdējā saite.)
Pēc asiņainajiem notikumiem Pēterburgā un Rīgā revolucionārā kustība ieguva īpašu vērienu un kļuva radikāla. Dažos Rīgas uzņēmumos izveidojās strādnieku padomes, streiku komitejas, kuras veica profesionālu biedrību funkcijas un veidoja arodbiedrību iedīgļus, bet represiju dēļ darbojās puslegāli.
Revolūcijas priekšgalā bija latviešu sociāldemokrātu līderi Jānis Ozols, Ansis Buševics, Janis Jansons-Brauns un Jānis Asars.
Attēlā: Jānis Asars, latviešu rakstnieks, literatūrkritiķis, publicists, revolucionārs.
Revolūcijas idejas tika skaidrotas LSDSP presē un skrejlapās, notika masu mītiņi un demonstrācijas.
Galvenie lozungi bija "Nost patvaldību!", "Lai dzīvo demokrātiska republika!".
1905. gada vasarā nemieri pārņēma arī laukus. Sociāldemokrātu aģitatori no Rīgas un citām pilsētām aktīvi propagandēja revolucionārās idejas. Vietējie revolucionāri un tautskolotāji galvenokārt iestājās par agrārreformu, pārvaldes demokratizāciju un muižniecības privilēģiju likvidēšanu, kā arī pret rusifikāciju skolās.
Attēlā: Mītiņš Dundagā 1905. gada martā. Fotogrāfijas autors nezināms.
Visā Baltijā sākās laukstrādnieku streiki, kuros tika izvirzītas prasības:
- paaugstināt darba algu,
- noteikt 10 stundu darba dienu,
- uzlabot dzīves apstākļus,
- atcelt obligāto kalpa sievu darbu.
Augustā Kurzemē tika izsludināts karastāvoklis, jo laukstrādnieku un zemnieku nemieros tika iznīcināti patvaldības simboli - ģerboņi, cara ģimenes portreti, arī pagasta valžu lietvedība.
Attēlā: Uzbrukumus piedzīvoja vācu muižnieku pilis un muižas - tās postīja, dedzināja. 1905. gadā tika nopostīta Skrīveru pils.
Par savdabīgu cīņas formu Vidzemes un Kurzemes luterāņu draudzēs kļuva baznīcu demonstrācijas. Šos pasākumus parasti organizēja LSDSP.
Svarīgi!
Baznīcu demonstrācijas - politisko demonstrāciju veids 1905. gada revolūcijas laikā, kad revolucionārie aģitatori pārtrauca luterāņu draudzes dievkalpojumu un aicināja sanākušos iesaistīties revolucionārās darbībās.