1905. gada oktobrī Krievijas impērijā sākās vispārējais politiskais streiks.
Attēlā: Demonstrācija Pēterburgā 1905. gada oktobrī.
Revolucionārās kustības plašā vēriena iebiedēts, 17. oktobrī cars Nikolajs II parakstīja manifestu, kurā bija solīts "dāvāt pilsoņiem nesatricināmus pilsoniskās brīvības pamatus, balstoties uz patiesu personas neaizskaramību, sirdsapziņas, vārda, sapulču un biedrošanās brīvību principiem".
Patvaldībai uzticīgās aprindas jau svinēja "brīvības svētkus", arī daudzi vienkāršie cilvēki pauda savu sajūsmu.
Attēlā: Tautas sajūsma par cara Nikolaja II 17. oktobra manifestu. Attēlojums mākslā.
Taču latviešu sociāldemokrāti manifestu uztvēra kā rīcības brīvības piešķiršanu un aicināja turpināt cīņu līdz uzvarai, t.i., gāzt patvaldību.
20. oktobrī Grīziņkalnā Rīgā notika grandiozs mītiņš, kurā pulcējās ap 100 000 cilvēku, kas uzgavilēja lozungiem "Nost patvaldību!", "Lai dzīvo demokrātiska republika!".
Attēlā: Piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem Grīziņkalnā.
Latvijas laukos 1905. gada rudenī reālā vara jau bija tautas rokās. 470 Vidzemes un Kurzemes lauku pagastos jeb 94 % no to kopskaita tika ievēlētas jaunas pagastu pašvaldības - rīcības komitejas.
Visilgāk - 61 dienu - tautas vara pastāvēja Zasas un Viesītes pagastos. Sāka veidoties bruņotas tautas milicijas vienības, kas nereti uzbruka valdības amatpersonām un ierēdņiem, muižniekiem un viņu ģimenes locekļiem.
Rudenī tautas milicijas vienības darbojās gandrīz visā Latvijā.
Attēlā: 1905. gada revolucionāri. Atainojums mākslā.
1905. gada novembrī un decembrī daudzās vietās izvērsās bruņotas sadursmes ar cara karaspēku un muižnieku pašaizsardzības vienībām. Īstas kaujas norisinājās Stāmarienā, Veckalsnavā, Rūjienā, Tukumā, Talsos, Aizputē. Daudzās vietās revolucionāri uzbruka muižām, kur bija ierīkoti cara karaspēka atbalsta punkti.
Attēlā: Kokneses muižas pilsdrupas.
1905. gada revolūcijas laikā pilī bija ieslodzīti revolucionāru sagūstītie apkārtnes muižnieki. Vēlāk pils kļuva par soda ekspedīcijas štābu.
1905. gada nogalē cars prasīja nekavējoties atjaunot kārtību Kurzemes un Vidzemes guberņās. Tika izveidotas speciālas soda ekspedīcijas, ko komplektēja no patvaldībai uzticīgajiem gvardes pulkiem un kazakiem. Baltijas ģenerālgubernatora rīcībā pavisam bija 12 tūkstoši kājnieku un gandrīz 4 tūkstoši jātnieku, kā arī 42 lielgabali. Soda ekspedīcijām bija dotas plašas pilnvaras, tās bez tiesas un izmeklēšanas nošāva vai pakāra cilvēkus, dedzināja mājas un pat veselas apdzīvotas vietas. Darbu sāka lauka karatiesa.
Attēlā: Krievijas impērijas policisti ar kaujiniekiem konfiscētajiem ieročiem.
1906. gadā laukos darbojās vairāk nekā 5000 partizānu jeb mežabrāļu, kuri uzbruka nelielām karaspēka vienībām. Noplokot revolucionāram entuziasmam un zūdot cerībai uz jauniem revolūcijas uzplūdiem, mežabrāļu kustība apsīka.
Svarīgi!
Mežabrāļi - 1905. gada revolūcijas dalībnieki, kuri, ierodoties soda ekspedīcijām, slēpās mežos un turpināja bruņotu cīņu.
Attēlā: 1906. gadā laida klajā atklātņu sēriju, kurās kolāžas tehnikā inscenētas 1905. gada revolūcijas ainas Rīgā.
Apmēram 5000 cilvēku bija spiesti emigrēt uz ārzemēm. Daudzi no viņiem Rietumeiropā un Amerikā ieguva izglītību un politiskās darbības pieredzi, un 1918. gadā kļuva par neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas veidotājiem.
Notikumi Latvijā guva plašu atbalsi presē ārzemēs.