Zemnieki, kas bija Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāju lielākā daļa, bija dzimtbūtnieciskā atkarībā no muižniekiem - viņi paši, viņu ģimenes un manta atradās muižnieku varā.
Attēlā: Vidzemes zemnieki novāc labību. 18. gs. beigas. J. K. Broces zīmējums.
18. gadsimtā Baltijā pasliktinājās vispārējais saimnieciskais stāvoklis. Lauksaimniecība nedeva muižniekiem gaidītos ienākumus, jo dzimtzemnieku piespiedu darbs bija mazražīgs un neefektīvs, viņi nebija ieinteresēti to uzlabot. Arī muižnieki sāka saprast, ka jāveic izmaiņas, lai saimniekošana kļūtu ienesīgāka.
Šajā laikā Rietumeiropā izplatījās un nostiprinājās apgaismības idejas. Apgaismotāji uzskatīja, ka dzimtbūšanas iekārta ir netaisnīga un zemnieki ir jāatbrīvo no pakļautības un atkarības.
Apgaismības idejas nebija svešas arī Baltijā.
Attēlā: Garlībs Helvigs Merķelis, vācu tautības apgaismotājs.
Pirmie par latviešu zemnieku apspiestību sāka runāt un rakstīt Latvijas teritorijā dzīvojošie progresīvākie vācu muižnieki un literāti. Viņi uzskatīja, ka jāmaina pastāvošie likumi, jo zemnieku apspiestība ir nepieņemama no cilvēciskā viedokļa un var apdraudēt pašus vācu muižniekus.
Visdedzīgāk pret dzimtbūšanu savos darbos iestājās Garlībs Merķelis. Viņš uzskatīja, ka vācu iekarotāju uzkundzēšanās latviešiem ir pretrunā ar cilvēku dabiskajām tiesībām. Merķeļa kritika apkaunoja Baltijas muižniekus visas Eiropas priekšā.
Attēlā: G. Merķeļa slavenākā darba "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" pirmizdevums. Leipcigā, 1797. gadā.
Arī paši zemnieki bija neapmierināti ar pastāvošo kārtību:
- Viņiem bija jāpilda klaušas un jāmaksā nodevas muižniekiem.
- Dzimtzemniekiem nebija tiesību pamest savu dzīvesvietu bez muižnieka atļaujas.
- Viņiem daudz bija jāstrādā kunga tīrumos, pašu vajadzībām palika vien vēlas vakara stundas.
- Zemniekiem vajadzēja maksāt gan par dzirnavu izmantošanu, gan citas nodevas.
- Viņi nevarēja būt droši par savu nākotni, jo muižnieki varēja pārdot savus dzimtcilvēkus, izšķirot ģimenes.
Attēlā: Vidzemes zemnieku ģimene pie ugunskura. 18. gs. otrā puse, J. K. Broces zīmējums.
Arī sausums, neražas, kam sekoja bads, padarīja dzīvi grūtāku.
Zemnieki dumpojās, jo smagais darbs un beztiesība nedeva nekādas cerības uz dzīves apstākļu uzlabošanu. Zemnieku nemieri uzliesmoja daudzās muižās, plašākais dumpis notika Kaugurmuižā pie Valmieras.
1802. gadā Valmieras apkārtnē tika izsludināts Krievijas cara Aleksandra I rīkojums par naturālo nodevu - zemnieku saražoto lauksaimniecības produktu - aizstāšanu ar maksājumiem naudā. Jauno ziņu daudzi zemnieki izprata kā brīvlaišanas dokumentu un atteicās pildīt klaušas.
Attēlā: Kauguru nemieru attēlojums latviešu mākslinieka J. R. Tilberga gleznā "Kaugurieši". 1957.
Zemnieki domāja, ka muižnieki sagrozījuši ķeizara pavēli, lai nedotu zemniekiem brīvību. 1802. gada septembrī sadusmotie zemnieki devās uz Kaugurmuižu.
Tur ieradās Zemes tiesa karavīru rotas pavadībā. Lai iebiedētu zemniekus, vairākus kalpus nopēra, bet saimniekus - apcietināja. Ziņa par arestiem un zemnieku sodīšanu strauji izplatījās un īsā laikā ap 3000 zemnieku no apkārtējām muižām sapulcējās Kaugurmuižā, lai atbrīvotu savus biedrus. Viņi bija bruņoti ar rungām, izkaptīm un bisēm. Pēc muižnieku lūguma tika atsūtīta papildu karaspēka vienība ar četriem lielgabaliem. Tika nogalināti 10 nemiernieki, pārējos izklīdināja. Vēlāk sodīja nemieru vadītājus, tika piespriesti miesassodi - pēršana, kā arī izsūtīšana uz Sibīriju. Zināms, ka vēlāk no Sibīrijas atgriezās viens zemnieks.
Attēlā: Filmas "Kaugurieši" reklāmas plakāts. Par Kauguru nemieriem uzņemta filma (1940.-1941. gadā) pēc tāda pat nosaukuma K. Zariņa romāna.
Cara valdība saprata, ka nepieciešams rīkoties, jo dzimtbūšana sāka kavēt valsts saimniecisko attīstību. Aleksandrs I nolēma izmantot Baltijas guberņas par izmēģinājuma lauku reformām un izdeva rīkojumu izstrādāt likumus par zemnieku brīvlaišanu. Likumu izstrādāšanas komisiju vadīja Baltijas ģenerālgubernators Filipo Pauluči.
Svarīgi!
Brīvlaišana vispirms tika pasludināta Igaunijas guberņā - 1816. gadā, pēc tam - arī Kurzemes (1817. g.) un Vidzemes guberņās (1819. g.).