Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un Vidzemē zemnieki kļuva personīgi brīvi, taču visa zeme palika muižnieku īpašumā. Zemnieki turpināja dzīvot savās mājās, bet bija mainījusies zemes lietošanas kārtība. Visa muižas zeme tagad dalījās divās daļās - muižas lauki bija klaušu zeme, bet pārējā bija zemnieku zeme.
Attēlā: Klaušu darbi muižā siena novākšanā.
Lai norēķinātos ar muižniekiem par zemes lietošanu, brīvlaistajiem zemniekiem vajadzēja strādāt klaušu darbus muižas tīrumos. Muižnieki brīvi varēja noteikt klaušu lielumu, un zemniekiem ilgas stundas vajadzēja pavadīt muižas laukos, tāpēc laiks pēc dzimtbūšanas atcelšanas bieži tiek dēvēts par klaušu laikiem.
Dzimtbūšanas atcelšana nenotika uzreiz, tā norisinājās vairāk nekā desmit gadu laikā.
Svarīgi!
Kopumā 19. gs. 20. gados Kurzemē un Vidzemē apmēram 900 000 zemnieku ieguva tā saukto putna brīvību. Tas nozīmēja, ka zemnieks ir personīgi brīvs, bet zeme viņam nepieder.
Neapmierinātā vēlme iegūt savu zemi kļuva par vienu no asākajām problēmām.
Attēlā: Jēkabpils apkaimes latviešu zemnieki.
19. gs. 40. gados izplatījās baumas, ka Krievijā par brīvu tiek dota zeme katram, kas to vēlas. Klaušu darbos izmocītajiem latviešu zemniekiem šī ziņa likās kā glābiņš. 1841. gadā liels skaits zemnieku devās uz Rīgu, lai dabūtu atļauju izceļošanai, bet policija raidīja viņus atpakaļ. Tomēr daļa zemnieku nerimās un prātoja par izceļošanu.
Paklīda baumas, ka zeme Krievijā tikšot iedalīta tikai pareizticīgajiem, tādēļ sākās zemnieku pāriešana "ķeizara ticībā".
Attēlā: Jau 19. gs. vidū Rīgā izveidojās pirmā latviešu pareizticīgo draudze. Tā darbojās Rīgas Dievmātes patvēruma baznīcā.
Latviešu zemnieki nenojauta, ka viņu pārcelšanās uz citām guberņām atbilda cara valdības nodomiem pārkrievot Krievijas nekrievu tautas, jo rusifikācija bija cara Nikolaja I vadītās Krievijas valsts politika. Tomēr daļa zemnieku devās dzīvot uz Krieviju.
Svarīgi!
Rusifikācija - pārkrievošana, vērsta uz nekrievu tautu valodas, kultūras pakāpenisku iznīcināšanu; 19. gs. otrajā pusē Baltijas guberņās izpaudās krievu valodas ieviešanā visās iestādēs, tiesās un skolās.
Baltijas vācu muižnieki bija nobažījušies par iespējamo zemnieku izceļošanu, jo negribēja zaudēt darbaspēku. Muižu īpašnieki vēlējās gūt iespējami lielu peļņu no savām muižām.
Attēlā: Firstienes Šarlotes fon Līvenas portrets.
Šarlote fon Līvena ieprecējās senajā Līvenu dzimtā, kuras izcelsmi saista ar seno Vidzemes lībiešu valdnieku Kaupo. Dzimtai piederēja liels skaits muižu visā Latvijas teritorijā.
Zemnieku nemieri arī pieņēmās spēkā.
Lai rastu risinājumu, Krievijas valdība 1849. gadā un vēlāk izdeva likumus, kas pavēra lielākas iespējas zemniekiem nostiprināt savas saimniecības. 19. gs. 60. gados izdotajos likumos noteikts, ka zemnieku zemi nedrīkst pievienot muižu laukiem, muižniekiem tā vai nu jāiznomā, vai jāpārdod zemniekiem.
Kurzemē klaušu laiki beidzās 1867. gadā, Vidzemē - 1868. gadā, jo no šī laika zemniekiem par māju nomāšanu bija jāmaksā nauda, bet vairs nebija jāiet muižas darbos.
Tiem zemniekiem, kuriem veicās saimniekošanā un uzkrājās līdzekļi, radās iespēja zemi un mājas izpirkt. Šīs saimniecības vēlāk sāka saukt par vecsaimniecībām.
Attēlā: 19. gadsimta latviešu zemnieku sēta, apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Māju un zemes nonākšanai zemnieku īpašumā bija liela nozīme latviešu tautas turpmākajā attīstībā:
- Saimnieki sāka iekopt savu saimniecību, celt ēkas, stādīt augļu dārzus, jo apzinājās, ka dzimtas īpašumā saimniekos bērni un mazbērni.
- Pirmo reizi sāka veidoties turīgo latviešu zemnieku slānis.
- Parasti mājas mantoja vecākais dēls, bet jaunākie devās apgūt amatu.
- Pieaugot turībai, saimnieki savus bērnus varēja sūtīt mācīties ģimnāzijās un augstskolās.
- Sāka veidojās latviešu inteliģence.
Attēlā: Štiglica zīmēšanas skola Pēterburgā; gan tajā, gan Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gs. studēja vairāki latvieši, vēlāk - pazīstami un izcili mākslinieki.
Radās nepieciešamība veikt arī citas pārmaiņas, pēc kurām agrāk, kad katrs zemnieks no dzimšanas līdz mūža beigām neatstāja savas mājas, nebija nekādas vajadzības.
Pirmais jaunievedums bija uzvārdu piešķiršana zemniekiem.
Ieguvuši pārvietošanās brīvību, daudzi zemnieki pārcēlās uz dzīvi pilsētās un kļuva par strādniekiem rūpnīcās.