Ilgstošā atrašanās Polijas-Lietuvas, vēlāk pie Baltijas nepiederošās Vitebskas guberņas sastāvā vairoja Latgales atšķirības no Kurzemes un Vidzemes. Līdzās latviešiem Latgalē dzīvoja krievi, poļi, baltkrievi, ebreji, igauņi, lietuvieši un romi - čigāni.
Attēlā: Slutišķu etnogrāfiskā vecticībnieku sādža Latgalē. Vecticībnieki bija krievu tautības iedzīvotāji. Pagājušajā gadsimtā šādu sādžu bija daudz, bet mūsdienās saglabājušās vien dažas.
Noteicošā loma bija Romas Katoļu baznīcai, bet bija arī pareizticīgie, vecticībnieki, jūdaisti. Atšķirīga no pārējiem novadiem bija valoda - Latgales latvieši runāja latgaliešu valodā, muižnieki un liela daļa garīdznieku - poļu valodā.
Zeme Latgalē galvenokārt piederēja poļu un pārpoļoto vācu muižnieku dzimtām, kuru turību noteica ne tikai zemes daudzums, bet arī tai piesaistīto zemnieku jeb dvēseļu skaits. Pārējā zeme piederēja baznīcām, klosteriem un valstij.
Lielākā iedzīvotāju daļa bija dzimtzemnieki, bet bija arī brīvzemnieki un amatnieki - podnieki, dzirnavnieki, krodzinieki. Latgalē zemnieki dzīvoja ciemos.
Attēlā: Ciems Latgalē pie Daugavas lokiem.
Zemniekiem noteikts dienu skaits nedēļā bija obligāti jāiet muižas klaušās. Muižnieks varēja uzlikt arī papildu klaušu darbus, piemēram, pļaut sienu, piegādāt malku, izvest mēslus.
19. gs. pirmajā pusē atsevišķi Latgales muižnieki, piemēram, Gustavs Manteifels un Kazimirs Buiņickis, jau iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu.
Attēlā: barons Gustavs Manteifels.
Viņš dzimis Latgalē, bija literāts, vēsturnieks, etnogrāfs; tiek uzskatīts par nozīmīgāko poļu autoru - Latgales vēstures pētnieku. Viņam Dricānos piederēja Skuškovas un Brukānu muižas.
Svarīgi!
1861. gada 19. februārī Krievijas cars Aleksandrs II izsludināja dzimtbūšanas atcelšanu visā impērijā. Latgales baznīcās no kanceles likumu nolasīja 1861. gada 12. martā.
Zemnieku pastāvīgā lietošanā bija jāatstāj zemes gabali, kurus viņi bija apstrādājuši pirms dzimtbūšanas atcelšanas, bet zeme bija jāizpērk par valdības noteiktu maksu. Līdz zemes vērtības un zemes izpirkšanas kārtības noteikšanai zemniekiem joprojām bija jāiet klaušās un jāmaksā nodevas.
Saskaņā ar 1861. gada likumu Latgalē no dzimtbūšanas atbrīvoja 73,4 tūkstošus privāto muižu zemnieku un aptuveni 23,3 tūkstošus valsts muižu zemnieku.
Attēlā: Zemes dalījums šņorēs daudzviet Latgalē saglabājās arī 20. gs. sākumā.
Iedalītā zeme jeb šņores uz katru vīriešu kārtas iedzīvotāju bija neliela:
4,02 desetīnas (1 destīna - 1,09 hetāri) zemes Ludzas apriņķī, 4,38 desetīnas Daugavpils apriņķī un 4,5 desetīnas Rēzeknes apriņķī. Turklāt iedalītā zeme bieži neatradās vienkopus.
Šņores zemnieks varēja sadalīt vēl mazākos gabalos saviem mantiniekiem, savukārt, piemēram, Vidzemē likums aizliedza zemi, kas mazāka par 25 desetīnām, dalīt mantiniekiem. Tā Latgalē izveidojās daudz sīku zemnieku saimniecību, kurās nevarēja racionāli saimniekot un kuras nespēja ģimeni nodrošināt ar iztiku. Zemniekiem nebija naudas, lai piepirktu zemi no muižas. Turpmāk zemnieki nedrīkstēja ganīt lopus uz muižas zemes, kas arī pasliktināja stāvokli.
Attēlā: Preiļu muižas pils 20. gs. sākumā, celta 19. gs. Mūsdienās pils nav atjaunota pēc 20. gs. otrajā pusē notikušā ugunsgrēka.
Preiļu muiža bija Latgales bagātāko muižnieku - Borhu īpašums.
Reformas rezultātā muižnieki sev paturēja labākos zemes gabalus.
Drīz vien Daugavpilī un citur izplatījās baumas, ka Polijā zemi piešķir bez maksas. Līdzīgi kā Vidzemē un Kurzemē, arī Latgalē pieauga zemnieku vēlēšanās izceļot.
Latgales zemniekiem piešķīra uzvārdus, kas bieži bija poliski vai baltkrieviski, piemēram, Dombrovskis, Jankovskis, Andreiko, kā arī krieviski, piemēram, Ivanovs, Morozovs.
1863. gadā tika likvidēta zemnieku pagaidu atkarība un viņus atbrīvoja no klaušām un gruntsnomas (zemes nomas maksas).
1863.-1864. gadā Krievijas impērijas sastāvā esošajā Polijas daļā un citur notika poļu sacelšanās pret cara valdīšanu. Tajā iesaistījās arī poļu muižnieki Latgalē.
Svarīgi!
Kā Krievijas valdības pretdarbība bija latīņu drukas aizliegums, kuru atcēla tikai 1904. gadā. Drukas aizliegums skāra arī literatūru, rakstītu latgaliešu valodā.
Attēlā: Pirmie preses izdevumi pēc drukas aizlieguma atcelšanas.
Drukas aizlieguma laikā zemnieki paši ar roku pārrakstīja vecās un nedaudzās ārzemēs iespiestās grāmatas, jo tās bija nepieciešamas gan garīgajai, gan saimnieciskajai un kultūras dzīvei.
19. gs. beigās, pastiprinoties pārkrievošanai, daudzi latgaliešu uzvārdi tika burtiski pārveidoti krievu valodā, piemēram, Salenieks kļuva par Ostrovski, Aizkalnietis - par Zagorski. Līdzīgi mainījās arī vietvārdi, piemēram, Cūcene tika pārdēvēta par Sviņevu, Aizpūre - par Zabolotji.