Teorija

Suitu kopienu raksturo:
Sievu burdona dziedāšana
  
Suitu burdona dziedājums ir Latvijā atpazīts pēc „ē” (vai „ō”) velkošās pavadošās balss un suitu sievu apdziedāšanas dziesmām, kas asprātīgi veidotas par itin dažādām dzīves situācijām. Vienu un to pašu melodiju (variējot) un attiecīgi mainot teksta saturu, to var izpildīt dažādos notikumos (piem., ģimeņu godos, gadskārtās, citos svētkos, darba un sadzīves situācijās). Suitu burdons ir izmantots arī maija dziedājumos pie krusta, kas raksturīgi arī citiem katoļticības apvidiem Latvijā.
 
Etnogrāfiskais ansamblis "Gudenieku suiti", dziesma "Celies agri meitu māte": 
 
Etnogrāfiskais ansamblis "Suitu sievas", dziesma "Dziedādama vien staigāju":
  
Suitu tautastērps
  
Vēsturiskā suitu novada tautas tērpam parasti pievēršas sākot ar 17. gadsimtu, kad Alsungas jeb Alšvangas draudze pieņēma katoļticību. Suitu tautastērpa tapšanu ietekmēja vairāki vēsturiski notikumi.
Suitu sievu tautastērpam raksturīgs spilgtu krāsu – oranža, rozā, sarkana, dzeltena – salikums kā villainēs un brunčos, tā arī jakās un lakatos. Suitu kultūrtelpā ir dzīvas tautastērpu darināšanas dažādās prasmes.
Sievu tērpa centrā ir sakta, par dižo saktu dēvējot tā saukto trīsrindeni, kam raksturīgi trīs apļu rindās kārtoti izkalti rotājumi.
 
34 Sakta ar saktas gredzenu.JPG
Suitu tautastērps
  
Suitu sieviešu tautastērpā ir vairāku veidu villaines un plecu lakati, kas ieguvuši īpašus nosaukumus. Suitu pūrā ir villaines, kas pazīstamas kā sarkanā drāna jeb raibene, kanisers jeb mellais nēzdogs, baltā rakstītā jeb aizsitene un trakā drāna. Plecu lakata veidi – zīdstrīpa, govkuņģis un garpraņa.
Suitu cimdi un zeķes ir visai spilgtas krāsas, raibiem rakstiem. Ikdienā nēsājamās zeķes (gan pusgarās, gan īsās) netiek speciāliem rakstiem izadītas. Taču pie tradicionālā tautastērpa joprojām valkā baltās mežģiņadījumu zeķes vai arī strīpainās un lielrakstainās zeķes.
 
Suitu sieviešu krekls pēc savas konstrukcijas ir pieskaitāms pie tunikveida krekliem ar virsū šūto uzpleci – siksnu. Kreklam virspuse tika darināta no smalkāka auduma, bet apakša – no rupjāka. Krekla aproces var būt gan baltas, izšūtas raupjiem, nebalinātiem linu diegiem, gan krāsainas. Suitu krekliem ir raksturīgas stāvapkakles, un goda krekliem tās vienmēr bijušas rotātas.
Virs krekla piedurknēm gan vīri, gan sievas nēsā adītus vai tamborētus dūrgalus, kuru rakstu veido krāsaini dzīpari vai ieadītas smeldzes (pērles).
 
Brunči (lindruki, lindūki) bija sieviešu ikdienas apģērba gabals, kuru nēsāja tieši virs krekla.  Parasti tas bija darināts no vilnas vai pusvilnas auduma un tikai darba vajadzībām to reizēm darināja no nātna. Brunčus gatavoja no koši sarkanas, sīkās lāsītēs austas drānas; vecākie brunči nebija sarkani, bet violeti-sarkanā krāsā.
 
Alsungas novada rakstainās jostas pārsvarā austas no četru krāsu dzijām – sarkanas, dzeltens, zilas un zaļas. Lai iegūtu baltu pamatu, lietoti kokvilnas vai lina diegi vai – atsevišķos gadījumos malas joslās – balta vilnas dzija. Suitos raksturīgi, ka uz brunčiem jostu nesien mezglā, bet aptin divas reizes apkārt viduklim un izver virsējo galu caur apakšu un atstāj to pārliktu sējumam.
 
Jaunām un precētām sievietēm bija atšķirīgas galvassegas. Ikdienas darba gaitās jaunavas un precētās sievas nēsāja vienādas galvassegas – nelielus galvas lakatiņus, kas bija domāti matu saturēšanai.
Alsungas meitām godu reizēs, it īpaši kāzās, galvenā un raksturīgākā galvas rota bija spangu vainags. Tas sastāvēja no spodras, plānas metāla stīpiņas vai plāksnītes pirksta platumā, kas stīgām piediegta uz liepu lūka, vai, jaunākajos laikos papes sloksnītes, pamata, sarkanas drēbes mīksti oderēta. Gar malām visapkārt pa rindai sīku burbulīšu (spangu), vai arī vēl trešā rinda pa vidu.
 
Suitu līgava kāzu reizē virs vainadziņa segusi īpašu līgavas galvassegu – „linkaini”, kuru katrām kāzām īpaši gatavoja. Linkainis ir ļoti sena rota, tā nosaukums apzīmē līkumotu, ielokos saliktu, ne šūtu vai grieztu, drēbes gabalu.
Līgavu mičojot, t.i., linkaini un vainagu no galvas noņemot, uz galvas lika lupatu vai sviedrautu, kas ir galvas rota precētām sievām. Vāl precētas sievas nēsāja mici vai aubi. Dodoties godos, sievas galvā sēja greznos zīda vai smalkvilnas lakatus, bet ikdienā nēsāja vienkāršus – kokvilnas vai lina.
 
Gudenieku suiti- etnogrāfiskais ansamblis.JPG
Suitu līgavas tērps
 
Jaciņa ir suitu sievu ikdienas un goda apģērbs. Suitu sievu tērpu pūrā ir trīs dažādas jaciņas – melnā jaka jeb vamzis, sarkanā suitu jaka un vasaras jaka. Visas jaciņas ir īsas un nosedz tikai brunču ņiebura (augšiņas) daļu.
 
Suitos turīgākie vīri valkāja melnus ādas zābakus, bet, ja zābaku nebija, tad kurpes un pastalas. Bikšu galus ielocīja rakstainās zeķēs, kas bija ne mazāk košām krāsām un grezniem rakstiem kā sievām. Sievietēm goda apavi bija kurpes, pastalas vai arī puszābaki. Lai paildzinātu papēžu kalpošanas laiku, tiem bija misiņa vai bronzas apkalumi.
  
Suitu vīrieša tautastērps sastāv no svārkiem, bruslaka, mēteļa, biksēm, rakstīta krekla, jostas (austas vai sleņģenes), kaklauta, ratenes cepures, zeķēm, cimdiem un zābakiem, pastalām vai vīzēm.
 
 Dace Martinova_ģimene_foto_DZ_LEJA_TT skate_2018 (13).jpg
Suitu ģimene tautastērpos
  
Suitu valoda
  
Suitu valodu runā Suitu kultūrvēsturiskajā novadā, tai raksturīgas vairākas uzreiz pamanāmas atšķirības no latviešu literārās valodas, kā arī vairāki no literārās valodas atšķirīgi vārdi. Suitu valodai ir raksturīgi dažādi saīsinājumi vārdu galotnēs tai skaitā vārdu personālajās galotnēs: es redz, tu redz (es redzu, tu redzi). Divskanis "au" tiek izrunāts kā "ou": tas tout (tā tauta). Saīsinātas ir lietvārdu pamazināmās formas: puķite, bērītis. Ir arī daudz īpatnēju vārdu: pucene (pīlādzis), kangas (stelles), piekods (pavalgs), kacēt (sasniegt kaut ko ar roku).
 
Humoristisks stāsts suitu valodā:
  
Suitu svētki
  
Lielākā daļa gadskārtu paražu suitu novadā saistītas ar katoļu baznīcas svētkiem, bet tajās netrūkst arī dažādu ticējumu un novērojumu, kas ir saglabājušies no pirms kristietības laika. Suitu novada lielākie svētki ir Svētā Miķeļa svētki (29. septembris), ko Alsungā svin trīs dienas, jo tejienes baznīca ir veltīta svētajam aizbildnim erceņģelim Miķelim. Svētku svinēšana sākas piektdienā ar koncertu un Svēto Misi. Sestdienas rīts sākas ar ļaužu modināšanu, kad Alsungas ielās brauc “Suitu muzikanti” – spēlējot modina ļaudis un aicina uz tirgu laukumā pie baznīcas. Notiek koncerti, svētku gājiens, balle, svētdienas rītā notiek Svētā mise un procesija apkārt baznīcai. 
 
Ļoti pazīstamas ir arī suitu kāzu tradīcijas. 2018. gadā tika izveidots etnogrāfiskais uzvedums "Suitu kāzas". Šajā uzvedumā bija dalībnieki no sešiem suitu amatiermākslas kolektīviem - etnogrāfiskajiem ansambļiem “Suitu sievas”, “Maģie suiti”, “Gudenieku suiti”, folkloras kopām “Suitu dūdenieki un “Suitu vīri” un vidējās paaudzes deju kolektīva “Suiti”. Dziedot, muzicējot un dejojot suiti izrādīja savas krāšņās tradīcijas, sākot no līgavas un līgavaiņa ģērbšanas līdz pat mičošanai.
 
Uzvedums_Suitu kāzas_2018 (283).jpg 
Uzvedums "Suitu kāzas"
  
Vietējie ēdieni
  
Daži ēdieni varētu sniegt ieskatu, ko cilvēki Kurzemē ēda pat pirms vairākiem gadu simtiem. Pazīstamākie un populārākie suitu ēdieni ir sklandrauši jeb Suitu rauši, skābputra un ķiļķeni ar gaļu. Taču starp tiem ir arī atlaupene (gaļas zupa ar putraimiem un kartupeļiem), pienā vārītas reņģes ar kartupeļiem, kartupeļu ķiļķenu piena zupa.
 
DSC_0894.JPG
Sklandrauši jeb Suitu rauši
  
Šajā novadā pierakstītās tautas dziesmas, dejas un melodijas
  
Suitos joprojām ir izplatītas paplašinātu ģimenes struktūru vecākas formas, un šādas ģimenes, kurās notiek prasmju nodošana no paaudzes paaudzē. Tradīciju pārmantošana no vecākās jaunākajai paaudzei ir viens no suitu kultūrtelpas saglabāšanas izaicinājumiem. Viens no plašāk pamanītajiem suitu tradīciju saglabāšanas veidiem ir svētki, kas atjauno tradīcijas.
Folkloras fondos glabājas vairāk nekā 50 tūkstoši suitu tautasdziesmu.
 
Suiti ilgi spējuši saglabāt dūdu spēlēšanas tradīcijas. Senākā informācija par suitu dūdeniekiem ir no 19. gs. vidus. 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja, un tikai Suitu novadā 20. gadsimta pirmajā pusē bija sastopami pēdējie īstie dūdenieki.
Dūdu spēle Alsungā atjaunojās ar prāvesta Andra Vasiļevska gādību, kad viņš 2014. gada sākumā sagādāja dūdas, ko darinājis Eduards Klints, un tās patstāvīgi sāka apgūt Aleta Lipsne. "Suitu dūdenieki" muzicē kopš 2014.gada un uztur dzīvu dūdu spēlēšanas tradīciju joprojām, tiek rīkotas arī dūdu spēlēšanas meistarklases.
 
suitu_dudenieki_2377472_o.jpg
"Suitu dūdenieki"
 
Atsauce:
https://suiti.lv
https://kulturaskanons.lv, Suitu kultūrtelpa
https://www.unesco.lv/lv/nematerialais-kulturas-mantojums, Suitu kultūrtelpa
https://www.suitunovads.lv, Suitu valoda
https://suiti.lv, Audio materiāli
Attēlu autors: Dzintars Leja
Materiāli veidoti sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju