Sekojot Rietumeiropas valstu paraugam, arī Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers tiecās iegūt kolonijas, kas nestu Kurzemei gan peļņu, gan slavu.
Svarīgi!
Kolonija - izceļotāju kopiena ārpus savas valsts; arī zeme, kas pakļauta citai valstij.
Koloniju zemes zelta dzīslas un sudraba raktuves varēja ievērojami sekmēt valdnieka varas pieaugumu.
Attēlā: Šādi izskatās zelts, kādu to iegūst zelta raktuvēs.
Aizjūras teritorijas likās labākais līdzeklis arī merkantilisma mērķu īstenošanai - pakļautajām zemēm bija jākļūst par lētu koloniālpreču ieguves avotu. Hercogs Jēkabs gribēja vest uz Kurzemi ar saviem kuģiem un no savām kolonijām garšvielas, kafiju, indigo (tumšzila kristāliska viela - krāsviela) un citas preces, ko līdz šim pirka no holandiešu tirgotājiem.
1651. gadā hercogs no vietējiem cilšu valdniekiem nopirka nelielo Andreja salu Gambijas upes grīvā Rietumāfrikā;
1653. gadā no angļiem - Tobāgo salu pie Dienvidamerikas krastiem.
Attēlā: Kartē Tobāgo sala redzama augšējā labajā stūrī - iekrāsota zilā krāsā.
Uz jauniegūtajiem īpašumiem devās kolonisti - zemnieki un amatnieki, kuri mēģināja iedzīvoties neparastajos apstākļos, uzsākt koloniālpreču piegādes hercogistei.
Viņi uzcēla Tobāgo salā cietoksni, ko nosauca par Jēkaba fortu, un pilsētu - Jēkabpili.
Neraugoties uz dabas skaistumu, dzīve Tobāgo salā iebraucējiem no citas klimata joslas nebija patīkama - ļaudis vairījās no vietējās pārtikas lietošanas, jo nezināja, kā to pagatavot, baidījās saindēties, bet ierastā pārtika bija grūti iegūstama, bojājās; tropiskais klimats - karstā saule un lietusgāzes, dažādas tropu slimības ļaudis nomocīja. Kolonistus apdraudēja arī vietējo indiāņu biežie uzbrukumi. Šādos apstākļos viņi bija spiesti izvairīties no piepūles, no smaga darba, kļuva nepacietīgi un īgni; daudzi priekšlaicīgi mira.
Līdzīgos apstākļos nonāca arī Gambijas kolonisti.
Attēlā: Jēkaba (Džeimsa) forta būve Tobāgo salā - liecība par kādreizējo salas saikni ar Kurzemes hercogisti.
Kurzemes koloniālismam drīz pienāca gals - attālums līdz kolonijām izrādījās par lielu un spēki par vājiem, lai aizstāvētu savus īpašumus pret uzbrucējiem. Jau 17. gs. 60. gados salas nonāca holandiešu un angļu kontrolē.
Svarīgi!
Koloniālisms - politika, kas vērsta uz koloniju iegūšanu vai paturēšanu; attieksme pret citu valsti kā pret koloniju.
Kurzemes koloniju vēsture joprojām izraisa interesi mūsdienu latviešu sabiedrībā. Vēsturnieku pētījumos šie notikumi skaidroti un vērtēti visai atšķirīgi.
Šai tēmai pievērsušies arī latviešu rakstnieki, komponisti, kino un teātra režisori.
Attēlā: Skats uz Tobāgo salu.
Vēsturniece Margarita Barzdeviča par hercoga Jēkaba koloniālo politiku (1994)
"Hercoga Jēkaba koloniālie plāni bija ļoti plaši. Ievērojamākais bija Austrālijas kolonizācijas plāns.
Hercogs bija gatavs ar savu floti (40 kuģiem un 24 000 vīru) pārņemt visas jaunās zemes Dienvidu puslodē un nodot tās katoļu baznīcai, ja pāvests atbalstītu pasākumu ar trīs vai četriem miljoniem dālderu un savu svētību. Pavisam plānu pāvests nenoraidīja, bet negribēja atklāti saistīties ar luterticīgo hercogu. Nav zināms, kā tas risinātos tālāk, ja pāvests Innocents X nebūtu 1655. gadā nomiris. Viņa pēcnācēju šis projekts neinteresēja. (..)
Attēlā: Ziemeļamerikas dienvidu štati un piekrastes salas Karību jūrā (vēsturiski sauktas - Vestindijas salas) bija izdevīga vieta cukurniedru plantāciju ierīkošanai. Tajās kā darbaspēku izmantoja vergus no Āfrikas.
No holandiešiem Kurzemes hercogs gribēja iemainīt dažas Vestindijas salas. No savas puses Jēkabs piedāvāja 6000 apgādātu karavīru Brazīlijas iekarošanai (1654. gadā portugāļi bija padzinuši holandiešus no Brazīlijas). Holandieši piedāvājumu noraidīja.
Novērtējot hercoga Jēkaba koloniālos pasākumus, jāatzīst, ka tie nebija lieli. Varenākās Eiropas valstis Kurzemes hercogu kā konkurentu pacieta tikai tikmēr, kamēr pašas bija novājinātas iekšējos vai savstarpējos karos. (..) Arī no ekonomiskā viedokļa šie braucieni nebija visai veiksmīgi. Piemēram, no 12 kuģiem, kas laikā no 1651. gada līdz 1660. gadam tika nosūtīti uz Āfriku, ar kravu atgriezās pieci."
Novērtējot hercoga Jēkaba koloniālos pasākumus, jāatzīst, ka tie nebija lieli. Varenākās Eiropas valstis Kurzemes hercogu kā konkurentu pacieta tikai tikmēr, kamēr pašas bija novājinātas iekšējos vai savstarpējos karos. (..) Arī no ekonomiskā viedokļa šie braucieni nebija visai veiksmīgi. Piemēram, no 12 kuģiem, kas laikā no 1651. gada līdz 1660. gadam tika nosūtīti uz Āfriku, ar kravu atgriezās pieci."
Attēlā: Kurzemes hercoga kolonija Gambijā Rietumāfrikā.