18. gs. pirmajā pusē Polija-Lietuva sāka novājināties, un Krievija aizvien neatlaidīgāk pauda savus tīkojumus pēc Kurzemes hercogistes.
Krievijas ietekme sāka strauji pieaugt pēc tam, kad 1710. gadā Krievijas cara Pētera I pusbrāļa meita Anna tika izprecināta Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam - Ketleru dinastijas pārstāvim. Viņš drīz pēc kāzām nomira, un par Krievijas interešu pārstāvi Kurzemes hercogistē kļuva jaunā hercoga atraitne, kurai Pēteris I pavēlēja pārcelties uz dzīvi Jelgavā.
Attēlā: Anna Ivanovna - Kurzemes hercoga atraitne, vēlāk - Krievijas ķeizariene.
Kaut arī Kurzemes hercogiste joprojām bija Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, faktiski stāvokļa noteicēja hercogistē bija Krievija.
Kurzemes turpmākais liktenis saistīja vairāku kaimiņvalstu intereses. Viena no iespējām nostiprināties Kurzemē bija precības ar Kurzemes hercoga atraitni Annu. Pēc viņas rokas tiecās Polijas-Lietuvas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā dēls hercogs Morics, taču to nepieļāva Krievija.
1730. gadā Anna kļuva par Krievijas ķeizarieni, bet viņas atbalstītais Kurzemes vācu muižnieks Ernsts Johans Bīrons 1737. gadā tika iecelts par Kurzemes hercogu. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā: Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons.
Jaunais hercogs uz Jelgavu nebrauca, bet, saņēmis Polijas karaļa piekrišanu, palika Pēterburgā, kur viņam Krievijas galmā bija liela ietekme.
Pēc ķeizarienes Annas Ivanovnas nāves Ernsts Johans Bīrons neilgu laiku valdīja mazgadīgā Krievijas troņmantnieka vietā, taču pēc galma apvērsuma kopā ar ģimeni tika izsūtīts trimdā uz Sibīriju, kur pavadīja divdesmit gadus.
Hercogistes politiskā dzīve Bīrona prombūtnes laikā bija sarežģīta, jo pēc Kurzemes tīkoja arī Prūsija un Saksija, bet Polija-Lietuva to gribēja padarīt par savu provinci.
Attēlā: Popes muiža glabā liecības par Kurzemes hercogistes laika muižnieku dzīves apstākļiem.
Kurzemes muižnieki sadalījās dažādos grupējumos: vieni atbalstīja Prūsijas, citi - Polijas-Lietuvas intereses, bet vēl citi saglabāja uzticību Bīronam, kurš galu galā arī atguva hercogisti.
18. gs. Ziemeļu kara laikā Krievija jau bija ieguvusi Vidzemi (1721) un pirmās Polijas dalīšanas laikā - Latgali (1772).
Attēlā: 18. gs. kartē redzama Kurzemes hercogiste un Krievijas impērijas ieņemtā mūsdienu Latvijas teritorija.
Kad 1795. gadā Polijas valsts beidza pastāvēt, Krievija panāca, ka Kurzemes muižnieki nolēma pievienoties Krievijas impērijai.
Ķeizariene Katrīna II nopirka Kurzemi no tās pēdējā hercoga Pētera Bīrona par diviem miljoniem dālderu un 100'000 dālderu gada rentes.
Pēc pievienošanas Krievijai hercogistes teritoriju sāka saukt par Kurzemes guberņu, tās muižniecībai tika saglabātas visas privilēģijas un īpašumi.
Latviešu zemnieki joprojām palika pilnīgā atkarībā no zemes īpašniekiem vācu muižniekiem.
Attēlā: Kurzemes lībieši.
Lai gan hercogistes iekšpolitiskajā dzīvē un ārpolitikā Bīroniem īpašu panākumu nebija, viņu devums Kurzemes un visas Latvijas kultūrā ir ievērojams:
- Viszināmākās ir Bīronu pilis Jelgavā un Rundālē, kurām nav līdzīgu visā Baltijas jūras baseina zemju arhitektūrā.
- 18. gadsimtā hercogs Pēteris tām pievienoja mācību iestādes Academia Petrina ēku Jelgavā, tā pieskaņojoties Eiropā valdošajam apgaismības laikmeta garam.
- Tolaik modē esošais baroka stils arhitektūrā raksturīgs gan Bīronu dzimtas rezidencēm, gan daudzām tajā laikā celtajām muižām un baznīcām.
Attēlā: Pēdējais Kurzemes hercogs - Pēteris Bīrons.
Bīronu dinastijas hercogi atstājuši spilgtas liecības par sevi un baroka laikmetu arhitektūrā - to apliecina izcilie Rundāles un Jelgavas piļu ansambļi, hercogu muižu pilis Kurzemē un Zemgalē.
Hercogu dinastijas portreti atrodas pilīs un muzejos gan Latvijā, gan ārzemēs; piemēram, hercogienes Dorotejas un viņas meitu daudzie portreti, ko gleznojuši vai visi slavenākie tālaika mākslinieki, spilgti apliecina Bīronu vēlmi sekot modei.
Attēlā: Hercogiene Doroteja ar meitām - Kurzemes princesēm Vilhelmīni un Paulīni.
Dažādos Eiropas muzejos, piemēram, Vācijā, Francijā, Nīderlandē u.c., kā arī privātās kolekcijās glabājas arī priekšmeti, kas savulaik piederējuši Kurzemes hercogu dinastijas pārstāvjiem.
Attēlā: Grāfienes B. G. Bīronas porcelāna tintnīca. Meisene, starp 1730. un 1737.g., glabājas “Rijksmuseum” Amsterdamā.
Bīronu dzimta devusi pašu lielāko ieguldījumu Kurzemes, tātad arī Latvijas vārda nešanā pasaulē:
- Ernsta Johana Bīrona dēkainais liktenis jau viņa dzīves laikā deva vielu vairākām grāmatām, viņš iegājis Krievijas vēsturē, - gan ar sliktu, daļēji nepelnītu, slavu.
- Savukārt viņa dēla Pētera Bīrona neveiksmīgā politika, neprotot atrast līdzsvaru laipošanā starp Krievijas, Polijas un Berlīnes galma interesēm, sekmēja Kurzemes neatkarības zaudēšanu, kad 1795. gada 18. martā Kurzemes bruņniecība parakstīja dokumentu par pievienošanos Krievijai.
Kurzemes vārds Eiropā nav izzudis - Kurzemes hercoga Ernsta Johana jaunākais dēls Karls Ernsts turpināja Bīronu dzimtas jaunāko līniju, kas pastāv joprojām. 1804. gadā dzimta ieguva jaunu uzvārdu Prinz Biron von Curland, ko nes arī mūsdienās.