Vācu ekspansija vispirms skāra lībiešus.
Svarīgi!
Ekspansija - savas valsts teritorijas paplašināšana, piemēram, citas teritorijas vai valsts pakļaušana ar bruņotu spēku; otra nozīme: ietekmes sfēras paplašināšana.
Attēlā: Tā mūsdienu mākslinieks attēlojis lībiešu/ līvu kristīšanu Turaidā.
Visiem krustnešiem, kas devās uz Līvzemi, pāvests apsolīja visu grēku atlaišanu.
Krusta karu organizēšana pret lībiešiem bija Ikšķiles bīskapa Meinarda ideja, bet viņš to nerealizēja. 1198. g. ar krusta karotājiem pie lībiešiem ieradās jaunieceltais bīskaps Bertolds, kurš krita jau pirmajā kaujā pret lībiešiem. Krustneši kauju uzvarēja, bet rezultātu nebija.
Kad Bertolds bija kritis kaujā ar lībiešiem, Romas Katoļu baznīcas pāvests par Līvzemes bīskapu iecēla Albertu no Bukshēvdenes. Jaunais bīskaps, kas līdz tam bija domkungs Brēmenē, nopietni gatavojās lībiešu, sēļu un latgaļu pakļaušanai.
Viņš panāca, ka 1199. gada oktobrī pāvests Innocents III izdeva īpašus rīkojumu jeb bullu, kurā krusta karus Baltijā pielīdzināja svētceļojumam uz Jeruzalemi.
Attēlā: Pāvests Innocents III - viens no ietekmīgākajiem viduslaiku pāvestiem, aktīvi iejaucās poliskajos procesos.
Sākotnēji krusta karu kustību Austrumbaltijā virzīja Brēmenes – Hamburgas arhibīskapija, taču 13. gs. tai par konkurenti kļuva Lundas (Dānijas) bīskapija. Abu bīskapiju starpā izvērtās cīņa par ietekmi Austrumbaltijā.
Pirmie Livonijas bīskapi nāca no cisterciešu mūku ordeņiem.
Brēmenes arhibīskapam pakļautais bīskaps Alberts darbojās ar panākumiem (1199. – 1229.), - 1200. gada vasarā Gotlandē sapulcinātie krusta karotāji Alberta vadībā daudzos kuģos, līdzi ņemot zirgus un kalpotājus, devās uz Līvzemi. Daugavā pie Ikšķiles viņiem izcēlās pirmā sadursme ar lībiešiem. Tā kā konflikti turpinājās un abās pusēs bija zaudējumi, bīskaps Alberts aicināja lībiešus uz sarunām. Kad tie ieradās, krustneši viņus ieslodzīja, un kā atbrīvošanas maksu pieprasīja ķīlniekus.
Ikšķile nebija droša apmešanās vieta, tādēļ Alberts pārcēla bīskapijas centru uz Rīgu.
Attēlā: Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks. Ordenis izveidots 1202. gadā. Šī ordeņa bruņinieki valkāja baltu apmetni ar krusta un zobena attēlu sarkanā krāsā.
Tā kā krustneši parasti vasaras beigās devās atceļā uz Vāczemi, bet Baltijā bija nepieciešams pastāvīgs karaspēks. 1202. gadā tika dibināts bruņinieku ordenis – Kristus kareivju brālību, kas vēstures literatūrā tiek dēvēts par Zobenbrāļu ordeni.
Bīskaps Alberts panāca lībiešu piekrišanu celt nocietinātu apmetni Daugavas grīvā.
Svarīgi!
1201. gada notikumu pārstātā "Livonijas Indriķa hronikā" Rīga nosaukta par pilsētu - bīskapa Alberta vadībā uzsākti pilsētas būvniecības darbi. 1201.g. uzskata par Rīgas dibināšanas gadu.
Attēlā: Āraišu ezerpils - nocietinātā latgaļu dzīvesvieta apliecina, ka kaimiņu ciltis apdraudēja viena otru jau pirms vācu iejaukšanās cilšu attiecībās.
Bīskaps Alberts nekavējās izmantot vietējo cilšu nesaskaņas savās interesēs. Saprotot, ka ar militāru spēku vien ir par maz, lai iekarotu nepazīstamu zemi, Alberts veikli piedāvāja savu atbalstu lībiešiem, kuriem bija seni un pastāvīgi konflikti ar latgaļiem un igauņiem.
Par bīskapa sabiedroto kļuva Turaidas līvu jeb lībiešu valdnieks Kaupo. (Skat. att. zemāk.) Viņš pat esot devies uz Romu un saņēmis svētību no Romas pāvesta.
Attēlā: Turaidas līvu valdnieks Kaupo (vidū), Sateseles līvu vecākais Dabrelis (pa labi) un krustnesis (pa kreisi) pie simboliska sarunu galda Turaidas muzejrezervāta bijušajā ekspozīcijā "Kristietības ienākšana Līvzemē".
Ne visi lībieši gribēja samierināties ar bīskapa politiku un daudzi nepakļāvās vācu krustnešiem. 1206. gadā lībiešu vecākais no Salaspils - Ako kopā ar citu pilsnovadu vecākajiem sāka nemierus. Krustneši ielenca Salaspili un nogalināja Ako, bet viņa galvu aizveda bīskapam Albertam kā uzvaras zīmi.
Attēlā: Salaspilī uzstādītā piemiņas zīme lībiešu vadonim Ako.
Tā kā nemieros bija piedalījušies arī Turaidas lībieši, krustneši kopā ar Kaupo, kas bija atgriezies no Romas, devās ieņemt Turaidas pili. Pēc Turaidas ieņemšanas cita pēc citas padevās pārējās lībiešu pilis un novadi.
Jau 1207. gadā krustneši bija pakļāvuši visas lībiešu zemes. Bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis tās sadalīja savā starpā.
Gadu vēlāk krustneši ieņēma un izpostīja arī sēļu galveno centru Sēlpili.
Svarīgi!
Krustnešu panākumu galvenais cēlonis bija baltu politiskā sadrumstalotība un savstarpējie kari.
Citi krustnešu panākumu faktori - Rietumeiropas militārās tehnikas pārākums un kristīgās Rietumeiropas militārie resursi, bija otršķirīgi. Nozīmīga loma bija arī bīskapa Alberta diplomātijai.
Attēlā: Tā viduslaikos izskatījās Katoļu baznīcas centrs - Sv. Pētera bazilika Romā - pāvesta rezidence. 13. gs. Rietumeiropu un Centrālo Eiropu kontrolēja Romas katoļu baznīca.