Lai pilnībā kontrolētu Daugavas un Gaujas ūdensceļus, bīskapam Albertam bija vēl jāpakļauj latgaļu zemes – Koknese, Jersika (saukta arī - Letija) un Tālava. (Skat. karti.)
Par šķērsli netika uzskatīts arī tas, ka daļa latgaļu dižciltīgo jau bija pieņēmuši kristīgo ticību no Krievzemes.
Kokneses valdnieks Vetseke tūlīt pēc Alberta ierašanās noslēdza ar viņu miera līgumu.
Lai formāli nepārkāptu šo vienošanos, karagājienā uz Koknesi 1207. gadā tika sūtīts Lielvārdes bruņinieks Daniēls. Pēc Kokneses izpostīšanas un Vetsekes sagūstīšanas bīskaps Alberts izlikās, ka par uzbrukumu neko nav zinājis, un atbrīvoja Vetseki no gūsta, par to pieprasot ielaist krustnešus Kokneses pilī. Redzot, ka šie bruņinieki Koknesē grib uzcelt mūra pili, kuru latgaļu karavīriem būs grūti ieņemt, Vetseke nogalināja krustnešus un aizgāja uz Krievzemi.
Attēlā: 13. gs. sākumā Koknesē uzbūvētās krustnešu pils drupas 18. gadsimtā.
1213. gadā bīskaps Alberts ieguva savā īpašumā visu pili, kuru sākumā bija dalījis ar Zobenbrāļu ordeni.
Mūsdienās ir pacelts Daugavas līmenis (uz Daugavas uzbūvēto HES dēļ), tāpēc, nezinot, kā bija agrāk, tagad šķiet nesaprotami, kā bija iespējams būvēt ūdenī pili, - ap Kokneses pilsdrupām viļņojas Daugava. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā: Koneses pilsdrupas mūsdienās.
1205. g. Tālavas zemē - Cēsīs tika uzcelta krustnešu pils.
Tālavas valdniekam Tālivaldim bija sliktas attiecības ar kaimiņiem igauņiem. 1208. gadā tālavieši kopā ar Zobenbrāļu ordeni piedalījās karā pret igauņiem. Vienu gadu tālavieši laupīja igauņu zemēs, citu - igauņi izlaupīja Tālavu. Kādā no karagājieniem igauņi ielenca vienu no spēcīgākajām tālaviešu pilīm - Beverīnu. Aplenkuma laikā uz pils vaļņa esot parādījies priesteris un sācis spēlēt kādu instrumentu. Dīvainās skaņas apbūrušas igauņus, un tie bez kaujas atkāpušies.
Attēlā: Trikātā, Beverīnas novadā, ir atklāts piemineklis Tālivaldim, senās Tālavas zemes valdniekam.
Bīskaps Alberts iesaistīja Tālivaldi savās politiskajās intrigās, solot aizstāvēt to no Pleskavas kņaziem, un rezultātā Tālavas latgaļi nonāca arvien lielākā atkarībā no krustnešiem.
Pilsēta Jersika, kurā dzīvoja Jersikas novada valdnieks Visvaldis, bija bagāta. Visvaldi atbalstīja arī kaimiņi lietuvieši. Tāpēc vāciešiem bija būtiski iekarot Jersiku. 1209. gadā krustneši uzbruka Jersikai, sagūstīja Visvalža ģimeni, bet pilsētu - izlaupīja un nodedzināja.
Gūstekņus un mantu solīja atdot pēc tam, kad Rīgā tiks noslēgts padošanās līgums un Visvaldis būs kļuvis par bīskapa vasali.
Attēlā: Jersikas valdnieks Visvaldis (latviešu mākslinieka Ludolfa Liberta 1936. gada glezna) un karte, kurā izcelta Jersika. Tolaik tika gleznoti idealizēti senie valdnieki.
1209. gada rudenī Sv. Pētera baznīcas laukumā daudzu rīdzinieku klātbūtnē Visvaldis svinīgi deva vasaļa uzticības zvērestu Albertam un daļu savu zemju saņēma atpakaļ kā lēni.
Tālavas pakļaušanā Alberts veiksmīgi izmantoja latgaļu un igauņu savstarpējos karus un regulāro abpusējo zemju izlaupīšanu.
Kad 1212. gadā bruņinieki atņēma Autīnes latgaļiem laukus un bišu kokus, latgaļi un lībieši sāka sacelšanos, par kuras centru kļuva Dabreļa pils Satezelē. Tomēr spēki bija nevienlīdzīgi, un sacēlušies bija spiesti pieņemt Alberta padošanās noteikumus.
Attēlā: Latgaļu karavīri.
Palikuši bez sabiedrotajiem, Tālavas valdnieka Tālivalža dēli 1214. gadā padevās krustnešiem. Pēc tam, kad 1215. gadā igauņu iebrukuma laikā krita Tālivaldis, vācieši 1224. gadā sadalīja pārējās Tālavas zemes.
1224. g. Alberts jau kontrolēja arī visu Dienvidigauniju, kurā izveidoja Tērbatas bīskapiju, kā arī kontrolēja gandrīz visas latgaļu un sēļu zemes. Tomēr visu baltu zemju iekarošana prasīja gandrīz 100 gadus.