Visilgāk vācu krustnešiem pretojās kurši un zemgaļi.
Lībiešu, latgaļu un sēļu zemju pakļaušana ļāva krustnešiem kontrolēt svarīgos Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļus. Viņi nopietnāk varēja pievērsties kareivīgo kuršu un zemgaļu teritoriju iekarošanai.
Attēlā: 1210. gada jūras kauja Irbes jūras šaurumā. Latviešu mākslinieka glezna.
Šī pirmā kuršu un vāciešu sadursme notika Baltijas jūrā 1210. gada Lieldienās, un beidzās ar krustnešu sakāvi.
1210. gada jūlijā kurši centās iekarot galveno krustnešu atbalsta centru – Rīgu. Militārais pārspēks, Rīgas nocietinājumi un, iespējams, pašu kuršu neizlēmība bija galvenie šī uzbrukuma neveiksmes iemesli.
Attēlā: Kuršu uzbrukums Rīgai 1210. gadā. Latviešu mākslinieka glezna.
1228. gadā kurši kopā ar zemgaļiem izpostīja Daugavgrīvas klosteri, kas sargāja ieeju Daugavā no jūras puses. Pēc tam krustneši iebruka kuršu zemēs starp Ventu un Abavu.
Katoļu baznīcai bija plāns izveidot Kursā Romas pāvestam pakļautu valsti, tādēļ 1230. gadā pāvesta īpašais sūtnis Balduīns noslēdza vienošanos ar kuršu valdnieku Lamekinu.
Līgums paredzēja, ka kurši uzņems savā zemē katoļu priesterus, maksās nodevas un piedalīsies karā pret pagāniem, bet paliks brīvi. Šī vienošanās nepatika ne ordenim, ne Rīgas arhibīskapam – viņi sūtīja pāvestam dažādas sūdzības un panāca, ka sūtni atsauca un noslēgtais līgums zaudēja spēku.
Svarīgi!
1237. gadā zobenbrāļi iekļāvās Vācu ordenī un izveidoja tā atzaru - Livonijas ordeni.
Attēlā: Kuldīgas pili vācu krustneši sāka celt jau 1242. gadā, - tieši pie Ventas rumbas Kuldīgā. Pils atradās kuršu zemju centrā pie svarīgā ceļa no Rīgas uz Prūsiju. 18. gs. attēlā redzams, ka tā jau ir nopostīta.
Vācu krustneši Kursā un Zemgalē būvēja mūra pilis, kas kļuva par atbalsta punktiem kuršu un zemgaļu pakļaušanai. (Par zemgaļu pretošanos skat. nākošo teoriju.)
Drīz krustneši ieņēma kuršu Embūtes pili - kuršu zemes Bandavas centru, un Ziemeļkursas iedzīvotāji bija spiesti pieņemt katoļticību un maksāt nodevas.
Attēlā: Embūtes pilskalns mūsdienās. (Embūte ir Vaiņodes novadā)
Uz netālu esoša kalna krustneši uzbūvēja savu mūra pili, kuras drupas joprojām saglabājušās.
Lai gan kurši turpināja pretoties, krustneši arvien vairāk nostiprināja savas pozīcijas, un 1252. gadā Livonijas ordeņa karaspēks pakļāva Dienvidkursu.
To sadalīja starp ordeni un Kursas bīskapu, un abas puses vienojās par Klaipēdas (Mēmeles) pils celšanu.
Attēlā: Klaipēdas pils un pilsētas makets, 18. gs.
Klaipēda atrodas vietā, kur saplūst Kuršu joma un Baltijas jūra.
Jaunuzceltā pils kļuva par krustnešu atbalsta punktu Dienvidkursā. Tur mītošie bruņinieki sargāja ceļu starp ordeņa zemēm Livonijā un Prūsijā no biežajiem kuršu kaimiņu žemaišu un prūšu uzbrukumiem.
Žemaiši bija baltu tauta (cilts), kas dzīvoja mūsdienu Lietuvas ziemeļrietumos; domājams, viņiem bija tuva radniecība ar zemgaļiem.
Prūši bija baltu tauta (cilts), kas apdzīvoja Prūsijas teritoriju; mūsdienās - Kaļiņingradas apgabals.
Attēlā: 1260. gada Durbes kauja (zīmējums); tā uz laiku izmainīja situāciju kuršu zemēs.
Pie Durbes ar krustnešiem sastapās žemaišu karaspēks, kas ar bagātīgu kara laupījumu un gūstekņiem atgriezās no sirojuma Kursā. Ordeņa karspēkā bija arī pakļautie kurši, prūši un igauņi.
Pirms kaujas kurši pieprasīja, lai pēc uzvaras viņiem atdotu žemaišu sagūstītās sievas, bērnus un salaupīto mantu. Kad ordeņa mestrs atteicās šo prasību izpildīt, kurši un igauņi jau kaujas sākumā cīņu pārtrauca.
Vācu ordenis cieta sakāvi, kaujā krita liels skaits bruņinieku un ordeņa mestrs. Kurši sāka sacelšanos pret ordeni.
Attēlā: Durbes kaujas piemiņas zīme Durbē.
Tikai 1267. gadā kurši beidzot tika pakļauti un noslēdza ar ordeni padošanās līgumu.