17. gadsimtā Krievija bija paplašinājusi savas teritorijas uz austrumiem un 18. gs. sākumā atsāka cīņu rietumos pret Zviedriju – par izeju pie Baltijas jūras.
Svarīgi!
1700. gadā sākās Ziemeļu karš, kas ilga 21 gadu.
Krievijas sabiedrotie karā pret Zviedriju bija Dānija un Polija-Lietuva.
Karadarbība notika plašā teritorijā: Zviedrijā, Krievijā, Polijā, Dānijā.
Attēlā: Zviedrijas karalis Kārlis XII ap 1700. gadu.
Karš sākās 1700. gadā ar Krievijas iebrukumu Ingrijā (teritorija pie Sanktpēterburgas) un Igaunijā.
Kā kara iegansts tika izvirzīta rīdzinieku necienīgā izturēšanās pret Krievijas delegāciju, kad tā 1697. gadā uzturējās Rīgā. Delegācijas sastāvā slepeni bija arī Pēteris I. Protams, tas nevar būt attaisnojums kara uzsākšanai – kara cēlonis bija Krievijas vēlme iegūt izeju pie Baltijas jūras.
Šajā karā sastapās divi sava laika ievērojamākie valdnieki: 18 gadus vecais Zviedrijas karalis Kārlis XII un 28 gadus vecais Krievijas cars Pēteris I.
Attēlā: Krievijas cars Pēteris I. 1698. gads.
Kara sākumā, 1700. gadā kaujā pie Narvas, labi organizētā zviedru armija guva spīdošu uzvaru pār cara Pētera I daudzkārt lielāko karaspēku.
Karadarbība Vidzemē sākās 1700. gadā, kad Polijas-Lietuvas armijā esošās sakšu vienības mēģināja ieņemt Rīgu.
1701. gada jūlijā Spilves kaujā pie Rīgas zviedri guva uzvaru un piespieda sakšus atkāpties. Turpmākā karadarbība notika jau Polijas teritorijā. Pēc vairākām sakāvēm 1706. gadā Augusts II slepeni noslēdza mieru ar Kārli XII un atteicās no Polijas troņa.
Pēc tam, kad zviedri bija ieņēmuši Poliju, 1709. gadā Kārlis XII ar 40 000 vīru lielu armiju iebruka Krievijā. 1709. gada vasarā notika izšķirošā kauja pie Poltavas.
Attēlā: Kauja pie Poltavas ( mūsdienu Ukrainā) 1709. gadā.
Pētera I karaspēks sakāva zviedru armiju, tās paliekas – ap 25 000 vīru padevās, bet ievainotais Kārlis XII aizbēga uz Osmāņu impēriju. Šī sakāve nozīmēja Zviedrijas militārās lielvaras beigas, savukārt krievu armijas uzvara būtībā izšķīra turpmāko Vidzemes un Rīgas likteni.
1709. gada oktobrī krievu armija aplenca Rīgu. Pilsēta un zviedru garnizons sīksti aizstāvējās. Tomēr pēc astoņiem mēnešiem, nesagaidījusi atbalstu no Zviedrijas, bada un mēra novārdzinātā pilsēta bija spiesta padoties krievu karaspēka virspavēlniekam grāfam Borisam Šeremetjevam.
Pēc Rīgas kapitulācijas Pēteris I ātri iekaroja visu Igauniju un Vidzemi.
Attēlā: Rīgas rātes un pilsoņu zvēresta pieņemšana sabombardētajā Rātslaukumā 1710. gada jūlijā.
Līdz ar to 1710. gada rudenī karadarbība Latvijas teritorijā faktiski bija beigusies. Turpmākās cīņas nesa veiksmi Krievijai, kura arī guva galīgo uzvaru.
Karadarbība bija skārusi visu Latvijas teritoriju – zviedru Vidzemi, Inflantiju (Latgali), Kurzemes hercogisti. Karojošo valstu armijas bija izpostījušas zemi. Smagi bija cietušas Valka, Alūksne, Valmiera, Smiltene, Jelgava, Bauska un citas pilsētas.
Daudzi cilvēki bija gājuši bojā mēra epidēmijā, daudzi – aizvesti gūstā uz Krieviju.
Gūstekņu vidū bija arī Alūksnes mācītāja Ernsta Glika ģimene. Viņa audžumeita Marta Skavronska vēlāk kļuva par Pētera I sievu un pēc viņa nāves valdīja Krievijā kā ķeizariene Katrīna I.
Attēlā: Krievijas ķeizariene Katrīna I.
Svarīgi!
1721. gadā Nīstades pilsētā (Somijā) tika parakstīts miera līgums, saskaņā ar kuru Vidzeme ar Rīgu tika iekļauta Krievijas impērijā kā Vidzemes guberņa.
Vidzemes muižnieki nodrošināja savas tiesības gan politiskajā, gan saimnieciskajā dzīvē – viņi atguva zviedru laikā atsavinātās muižas, tika garantēta vācu valoda pārvaldē un luterticības ieviešana.
Igaunijā un Vidzemē bija sākušies t.s. "krievu laiki" – uz vairāk nekā 200 gadiem.
Attēlā: Mūsdienu Latvijas teritorija pēc Nīstades miera līguma.