Pēc poļu-zviedru kara ar Altmarkas pamieru 1629. gadā tika nospraustas jaunās robežas pa Aiviekstes un Pededzes upēm – Polijas-Lietuvas valdījumā palika daļa Pārdaugavas hercogistes – t.s. poļu Vidzeme. (Skat. karti zemāk.)
Attēlā: Inflantija līdz 1772. gadam.
Saskaņā ar Polijas-Lietuvas seima lēmumu – 1677. gadā jaunpieņemto konstitūciju – tika izveidota Inflantijas vojevodiste (latviski – arī vaivadiste), kura palika tiešā Polijas-Lietuvas valsts pakļautībā.
Inflantijai piešķirtā satversme līdzinājās pārējo Polijas-Lietuvas apgabalu satversmēm.
Inflantijas vojevodiste tika iedalīta četrās stārastijās: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, Viļakas.
Stārastus iecēla Polijas-Lietuvas karalis.
Svarīgi!
Inflantija – Pārdaugavas hercogistē ietilpstošo zemju nosaukums poļu valodā. Pēc 1629. gada šo nosaukumu attiecināja tikai uz Latgali. Pirmais vārdu „Latgale” 1900. gadā sāka lietot Latgales kultūras darbinieks Francis Kemps.
Attēlā: Agrākais Pārdaugavas hercogistes ģerbonis kļuva par Inflantijas ģerboni.
Pēc kara postījumiem 16.-17. gadsimtā Inflantija jeb Latgale bija ļoti reti apdzīvota. Tikai 17. gs. otrajā pusē iedzīvotāju skaits sāka pieaugt.
Daudzas apdzīvotās vietas – Ludza, Rēzekne, Krāslava, Krustpils – bija tikai nelieli miesti.
Vienīgā pilsēta Inflantijā bija Daugavpils, kur atradās vojevodistes pārvalde, tiesa, likumdošanas iestāde – seimiks, kurā darbojās 6 deputāti.
Seimikā pulcējās pie poļu šļahtas piederīgie Inflantijas muižnieki, lai apspriestu likumus un ievēlētu delegātus Polijas-Lietuvas Seimā.
Svarīgi!
Šļahta – vidējā un sīkā muižniecība, kam Polijā-Lietuvā bija plašas privilēģijas. Tā dienēja armijā, kalpoja magnātiem un karaļa galmā.
Attēlā: Dinaburgas pils, modelis
Daugavpils bīskapa pārziņā atradās katoļu baznīcas lietas. Līdz ar to Daugavpils bija ne tikai vojevodistes administratīvais, bet arī garīgais centrs.
Latgales muižu lielākā daļa ar visiem zemniekiem piederēja vietējiem muižniekiem, baznīcām un klosteriem.
Muižniekiem bija privilēģijas nodarboties ar medībām un zveju, ierīkot dzirnavas un turēt krogus, cirst mežus un tecināt darvu.
Attēlā: Daugava Latgalē - Daugavas loki
Miestos gar Daugavu – Krāslavā, Daugavpilī, Krustpilī – sekmīgi attīstījās saimniecība, jo bija iespēja izmantot šo seno tirdzniecības ceļu gan Rīgas, gan mūsdienu Baltkrievijas virzienā.
Poļu laiku sākumā turīgākie un politiski ietekmīgākie bija poļu un lietuviešu magnāti, piemēram, Hodkeviči, kas bija ieguvuši Viļakas stārastiju.
Poļu laiku sākumā turīgākie un politiski ietekmīgākie bija poļu un lietuviešu magnāti, piemēram, Hodkeviči, kas bija ieguvuši Viļakas stārastiju.
Svarīgi!
Magnāti – lielie zemes īpašnieki Polijā-Lietuvā. Viņi ieņēma augstus valsts un baznīcas amatus.
Ar laiku viņi savas zemes īpašumus pārdeva, un Inflantijā jeb Latgalē ietekmīgākie palika vācu muižnieki.
Attēlā: Krāslavas pils – Plāteru īpašums 18. gadsimtā.
Plāteriem piederēja Indrica un Krāslava, Hilzeni saimniekoja Dagdā, Korfi – Krustpilī, Borhi – Varakļānos.
Vācu muižnieku dzimtas pakāpeniski pārpoļojās, un 18. gadsimtā vairs tikai vāciskie uzvārdi atgādināja par viņu izcelsmi.
Zemkopības līmenis Inflantijā jeb Latgalē bija zemāks nekā Vidzemē un Kurzemē. Te nebija iespēju plaši audzēt labību Latgales zemes īpatnību dēļ, tāpēc nebija tik labvēlīgu apstākļu labības eksportam.
Attēlā: Tradicionālā reljefainā Latgales ainava ar pakalniem un ielejām.
Pakalnu zeme pārsvarā bija mālaina – nevarēja iegūt augstas labības ražas, bet toties labi auga lini.
Inflantijas zemnieki dalījās klaušu un činša (poļu val. – kunga tiesa) zemniekos:
- Klaušu zemnieki strādāja muižas laukos, bet bija arī ārkārtas klaušas siena pļaujas, līduma līšanas un citos darbos, kā arī nodevas graudā un nelieli maksājumi naudā. Palielinoties klaušām, daudzi zemnieki bēga uz Lietuvu, Baltkrieviju vai Krieviju.
- Činša zemnieki renti maksāja galvenokārt graudā un naudā.
Kopš 17. gadsimta katra zemnieka sēta vēl maksāja dūmu naudu – valsts nodokli, ko noteica pēc dzīvojamo ēku skaita.
Latgales zemniekus pārpoļot neizdevās, tomēr latgaliešu valodā, ticējumos, paražās un sadzīvē pamazām izveidojās īpatnības, kas šo novadu atšķir no pārējās Latvijas teritorijas.
Latgales zemniekus pārpoļot neizdevās, tomēr latgaliešu valodā, ticējumos, paražās un sadzīvē pamazām izveidojās īpatnības, kas šo novadu atšķir no pārējās Latvijas teritorijas.
Attēlā: Vēl 20. gs. tipiskas Latgales lauku ainavā bija šāda veida sādžas – vienkopus dzīvojoši zemnieki.
Liela ietekme Inflantijas jeb Latgales dzīvē bija jezuītu darbībai. Kad zviedri bija ieņēmuši Vidzemi un jezuītus no turienes padzinuši, viņi pārcēlās uz Inflantiju. Te jezuīti turpināja iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Daugavpilī darbojās jezuītu kolēģija.
Svarīgi!
Jezuīti – lielākais un ietekmīgākais Romas Katoļu baznīcas reliģiskais ordenis, dibināts ar mērķi aizsargāt katoļticību pret reformāciju.
Priesterus Latgales draudzēm sagatavoja Viļņas Universitāte, kuru 1579. gadā bija nodibinājuši jezuīti.
Latgalē aktīvi darbojās arī dominikāņu ordenis.
Attēlā: Pasienes katoļu baznīca.
Jau 17. gs. dominikāņi ieradās Pasienē un sāka celt klosteri. 18. gs. tika uzbūvēta mūsdienās redzamā katoļu baznīca.
18. gs. sākumā dominikāņi sāka darbību arī Aglonā, kas bija izveidojusies par kristiešu svētvietu. 18. gs. Aglona kļuva par dominikāņu centru – tika uzbūvēta koka baznīca.
Mūsdienās redzamo Aglonas baznīcu jeb baziliku uzbūvēja 18. gs. otrajā pusē. (Skat. attēlu zemāk – Aglonas bazilika un dominikāņu klosteris.)
Inflantija beidza pastāvēt 1772. gadā, kad notika pirmā Polijas – Lietuvas dalīšana.
Trīs valstis – Krievija, Prūsija un Austrija parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale un Baltkrievija.
Latgale tika pievienota Pleskavas, vēlāk Vitebskas guberņai. Kā Krievijas Vitebskas guberņas daļa Latgale palika līdz pat Latvijas valsts izveidei.