Uzsākot mācības 1. klasē, tev noteikti bija dienasgrāmata, proti, īpaša klade, kurā pierakstīji gan stundas, gan uzdoto. Iespējams, ka tev šāda dienasgrāmata ir vēl joprojām.
Dienasgrāmata ir piezīmes, kas tiek veiktas noteiktā periodā.
Katras dienasgrāmatas tapšanas stāsts ir citāds, un katram dienasgrāmatas rakstītājam ir savs iemesls, kāpēc ir sākts pierakstīt dienā piedzīvoto, izjusto un pārdomāto.
Zinātniece, valodniece un rakstniece Lalita Muižniece saka:
Agrāk, kad biju jauna, rakstīšana man ļoti palīdzēja. [..] Rakstīju arī dienasgrāmatu. Tajā varēju sevi izteikt. [..] jā, rakstīšana ir palīdzējusi man dzīvot un tikt ar sevi galā.
Lielākoties dienasgrāmatas rakstīšana tiešām ir sava veida pašrefleksija, un lielākoties dienasgrāmatas rakstītājs, veicot ierakstus, nedomā, ka šim viņa tekstam būs lasītājs, tāpēc ieraksti ir ļoti personiski, tieši, emocionāli, realitāti atspoguļojoši. Protams, tas ir vienas personas skatījums uz realitāti, bet tas ļauj ieraudzīt pasauli ar šī cilvēka acīm un ļauj "iekāpt viņa kurpēs".
Dienasgrāmatas visbiežāk ir prozā, tas ir, nesaistītā valodā tapis darbs. Tajā ir dažādu tekstu tipu fragmenti:
1) vēstījums - stāstot par notikumiem, kas šajā dienā risinājušies;
2) apraksts - stāstot par cilvēkiem, priekšmetiem, parādībām, kam šajā dienā bijusi svarīga nozīme;
3) pārdomas - daloties ar autora domām par notikušo.
Dienasgrāmatas žanrs tiek izmantots arī daiļliteratūrā, piemēram, tāda ir Džefa Kinnija "Grega dienasgrāmata", Reičelas Renē Raselas "Nikijas dienasgrāmata".
Aktrises Zanes Daudziņas dienasgrāmatas tapšanas stāstu vari izlasīt šeit.
