Monologs ir vienas personas runa.
Monologs var būt adresēts
- sev
- vienam vai vairākiem klausītājiem
Monologs var būt
- publiska uzstāšanās
- pārdomas
- runāta teksta vai pārdomu atveidojums literārā darbā.
Dialogs ir divu vai vairāku personu saruna.
Adresants
Kas? Es - runātājs, rakstītājs
Adresāts
Kam? Tev - klausītājam, lasītājam.
Literārajos darbos autori bieži izmanto monologu, lai raksturotu literāra tēla emocijas, domas, izjūtas. Dažreiz autori mēdz iztēloties sevi kāda dzīvnieka vietā. Viņi raksta dzīvnieka monologu, ko dzīvnieks vēlētos pateikt noteiktajos apstākļos, ja prastu runāt.
Piemērs:
Tas notika Ziemassvētku vakarā. Es kā mazs kunkulītis tiku ielikts kastē un novietots zem eglītes. Vairs neredzēju savu mammu un pārējos brāļus un māsas. Sāku klusītēm smilkstēt, jo jutos apjucis. Vai varbūt tomēr man vajadzēja skaļi riet, lai visi saprot, ka ar mani nebūs nekādi joki? (Kucēna monologs)
Līdzīgi vairākos literārajos darbos sastopami arī dialogi starp dzīvniekiem, kur ar to palīdzību tiek risinātas dzīvnieku savstarpējās attiecības.
Piemērs:
Tiklīdz kaķēns bija prom, atbrauca ar ratiņiem lapsa un sauc gailīti:
– Gailīt, gailīt, nāc pavizināties!
– Neiešu, – saka gailītis, – bail no kaķēna. Lika sargāt māju, neiešu.
– Nāc, gailīt, es tevi jauki pavizināšu! Vairākas reizes apkārt būdiņai apvedīšu un tad laidīšu vaļā. Nebaidies: kaķēns nemaz neuzzinās.
– Gailīt, gailīt, nāc pavizināties!
– Neiešu, – saka gailītis, – bail no kaķēna. Lika sargāt māju, neiešu.
– Nāc, gailīt, es tevi jauki pavizināšu! Vairākas reizes apkārt būdiņai apvedīšu un tad laidīšu vaļā. Nebaidies: kaķēns nemaz neuzzinās.
