Teorija

Sarunvaloda — savstarpēja sazināšanās mutvārdos, arī rakstiski; valodas stils, kas raksturīgs valodas lietojumam ikdienas, neoficiālās situācijās.
Sarunvalodas stilu parasti lieto ikdienas saziņā:
Mutvārdos: ģimenē, darbā, veikalā, skolā u.c.
Rakstveidā: neoficiālās vēstulēs, dienasgrāmatās, īsziņās, interneta komentāros u.c.; arī daiļliteratūrā un publicistikā (kā īpašu stilistisku izteiksmes līdzekli).
Sarunvalodas vārdiem piemīt vairākas pazīmes, kas tos atšķir no stilistiski neitrāliem vārdiem:
  • nepiespiestība, brīva attieksme pret sarunu biedru,
  • emocionalitāte,
  • konkrētība, vienkāršība, tēlainība,
  • nosliece uz humoru,
  • lakonisms.
Piemērs:
Atspēlēties - atdarīt, bešā - tukšā, čāpot - iet, delveris - palaidnis, ecēties - strīdēties, mukt - bēgt, prātīgs - lielīgs, sunīt - bārt, uzrasties rasties, zeņķis - zēns, prātvēders - gudrinieks, grēkāzis - vainīgais, rūgumpods - īgņa, memmesdēliņš - luteklis, zaķapastala - gļēvulis, naudasmaiss - bagātnieks.
Sarunvalodas vārdus lieto savā starpā tuvi cilvēki, labi paziņas ikdienas sarunās, kad sarunas biedru izturēšanās var būt brīva, nepiespiesta.
 
Atsauce:
Urževica, S. (2002). Latviešu valodas mācība. Lasāmā grāmata. Rīga, Zvaigzne ABC, 143 lpp.
Rozenbergs, J. (1995). Latviešu valodas stilistika. Rīga, Zvaigzne ABC, 231 lpp.
https://tezaurs.lv, Sarunvaloda.
http://valoda.ailab.lv, Sarunvalodas vārdi.