Lai izveidotu stāstījumu, jāsāk ar plāna izveidi, tad stāstījums būs loģisks, labi uztverams un saprotams. Var stāstīt par izlasīto grāmatu, kādu notikumu, piedzīvojumu.
Plāns ir teksta satura izklāsta daļu jeb posmu secīgs uzskaitījums lakoniskā formulējumā (īsā veidā).
Plānam ir trīs daļas:
- ievads;
- galvenā daļa jeb iztirzājums;
- nobeigums.
Vadoties pēc plāna, var veidot savu stāstījumu.
Stāstījuma ievadā jāiepazīstina ar tematu (vietu, laiku, varoni), par ko tiks stāstīts.
Galvenajā daļā (iztirzājumā) pastāsti par darbībām, kas notiek, spilgtāko brīdi, notikumu, kas ir svarīgākais, interesantākais.
Nobeigumā jāizsaka savi secinājumi par galvenajā daļā minētajām domām (notikumiem). Vari pastāstīt, kā viss beidzās, kāda ir Tava attieksme pret notikumu.
Stāstījumā svarīgi ir paust arī savu viedokli un domas. Vari izmantot frāzes: manuprāt, pēc manām domām, man šķiet.
Lai padarītu stāstījumu interesantāku, piesaistītu klausītāju uzmanību:
- pievērs uzmanību savai intonācijai;
- izsaki savu domu skaidri;
- izvairies no neliterāru vārdu lietošanas;
- centies neatkārtot vienādus vārdus (izmanto sinonīmus) un izvairies no liekvārdības.
Dažreiz stāstījumā var iekļaut vārdus ar emocionālu nokrāsu. Emocionālā nokrāsa var būt gan pozitīva, gan negatīva.
Pozitīva emocionāla nokrāsa izsaka cildinājumu, cieņu, patiku, labvēlību, sirsnīgumu.
Piemērs:
tēvzeme - dzimtene, jauneklis - jaunietis, māmuliņa - māte;
roka - rociņa, pasaka - pasaciņa, zvaigzne - zvaigznīte.
roka - rociņa, pasaka - pasaciņa, zvaigzne - zvaigznīte.
Negatīva emocionāla nokrāsa izsaka nepatiku, nelabvēlību, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, necieņu, ironiju.
Piemērs:
darbonis - darbinieks, tērgāt - pļāpāt, karapūļi - karaspēks;
vīrs - vīrelis, māja - mājele, spriest – spriedelēt.
vīrs - vīrelis, māja - mājele, spriest – spriedelēt.
