Pasaka ir izdomāts stāsts, kas stāsta par neiespējamiem, neticamiem notikumiem un parādībām.
Ir sadzīves, brīnumu un dzīvnieku pasakas.
Sadzīves pasakās darbojas cilvēki - ķēniņš, prinči un princeses, trīs tēva dēli, pamāte un citi. Taču tas, ko viņi dara, ir neticams, izdomāts. Lasot šīs pasakas, bieži nāk smiekli.
Brīnumu pasakās var darboties izdomāti tēli - raganas, velni, pūķi, fejas, rūķi, milži un citi tēli.
Dzīvnieku pasakās darbojas dzīvnieki. Pasakās dzīvnieki var runāt un darboties kā cilvēki.
Arī augi un dažādi priekšmeti pasakās var atdzīvoties un darboties kā cilvēki.
Brīnumu pasakās var darboties izdomāti tēli - raganas, velni, pūķi, fejas, rūķi, milži un citi tēli.
Dzīvnieku pasakās darbojas dzīvnieki. Pasakās dzīvnieki var runāt un darboties kā cilvēki.
Arī augi un dažādi priekšmeti pasakās var atdzīvoties un darboties kā cilvēki.
Piemērs:
Kā vieglāk (sadzīves pasaka)
Reiz vienā muižā vajadzējis celt jaunu klēti. Kokus nācies cirst augstā kalnā, kas upes pusē bijis stāvs un neapaudzis.
Baļķus piegādādami, tad nu strādājuši strādnieki. Kad vajadzīgais daudzums koku bijis nocirsts, zari notīrīti un baļķi nomizoti, vajadzējis tos no kalna nodabūt, lai nogādātu līdz tuvējai upītei un tad aizpludinātu uz muižu.
Strādnieki nesuši kokus uz pleciem pa stāvu kalna krauju. Gandrīz visi baļķi jau bija nonesti. Te vienam nesējam paslīdējusi kāja, tas pakritis, noraudams arī savu biedru gar zemi. Pārējie nav varējuši baļķi noturēt, tas nokritis tiem no pleciem un sācis pats velties no kalna lejā.
«Ak mēs muļķi!» izsaucies viens nesējs. «Mēs tak varējām visus divdesmit tā noripināt no kalna!»
«Tiešām, mēs vēl to varam izdarīt!»
«Pareizi,» piekrituši visi un nesuši baļķus atkal kalnā augšā, pēc tam likuši tiem velties lejā.
Baļķus piegādādami, tad nu strādājuši strādnieki. Kad vajadzīgais daudzums koku bijis nocirsts, zari notīrīti un baļķi nomizoti, vajadzējis tos no kalna nodabūt, lai nogādātu līdz tuvējai upītei un tad aizpludinātu uz muižu.
Strādnieki nesuši kokus uz pleciem pa stāvu kalna krauju. Gandrīz visi baļķi jau bija nonesti. Te vienam nesējam paslīdējusi kāja, tas pakritis, noraudams arī savu biedru gar zemi. Pārējie nav varējuši baļķi noturēt, tas nokritis tiem no pleciem un sācis pats velties no kalna lejā.
«Ak mēs muļķi!» izsaucies viens nesējs. «Mēs tak varējām visus divdesmit tā noripināt no kalna!»
«Tiešām, mēs vēl to varam izdarīt!»
«Pareizi,» piekrituši visi un nesuši baļķus atkal kalnā augšā, pēc tam likuši tiem velties lejā.
Velna stabule (brīnumu pasaka)
Reiz viens puika, lopus ganīdams, vijis striķus. Uzradies velns – ko viņš ar tiem darīšot?
“Ko darīšu? Gribu kalnus ezerā saraust.”
Lai to nedarot: piebēršot puikam pilnu cepuri ar naudu, bet lai to nedarot. Labi. Bet puika izgriezis cepurei caurumu un turējis uz dobes. Velns bēris, bēris – nevarējis piebērt cepuri. Beidzot ieteicies – viņš labāk atdošot savu tēva stabuli, lai tikai naudas vairāk neprasot. Labi. Puika nu stabulējis velna stabuli. Bet, kā stabulējis, tā lopi dancojuši – tas atkārtojies katru dienu. Ar laiku kungs manījis, ka lopi nemaz nav paēduši kā senāk, novājējuši pavisam.
Gājis ganībās puiku slepeni apskatīties. Aizgājis, uzlīdis vienā kokā un vērojis. Te piepeši puika atkal stabulējusi. Tūliņ lopi dancojuši, un šim arī bijis jādanco, vai grib vai negrib, kamēr dancodams nokritis no koka. Dusmās kungs pasaucis puiku uz muižu un licis šo pērt. Bet puika lūdzies, lai pēdējo reizi atvēlot drusku pastabulēt. Labi. Un kā stabulējis – visi pērēji, itin visi sākuši dancot. Tik ilgi, tik ilgi dancojuši, kamēr piekusuši un saukuši – viņi sodu atlaižot, bet lai tikai nestabulējot vairs.
“Ko darīšu? Gribu kalnus ezerā saraust.”
Lai to nedarot: piebēršot puikam pilnu cepuri ar naudu, bet lai to nedarot. Labi. Bet puika izgriezis cepurei caurumu un turējis uz dobes. Velns bēris, bēris – nevarējis piebērt cepuri. Beidzot ieteicies – viņš labāk atdošot savu tēva stabuli, lai tikai naudas vairāk neprasot. Labi. Puika nu stabulējis velna stabuli. Bet, kā stabulējis, tā lopi dancojuši – tas atkārtojies katru dienu. Ar laiku kungs manījis, ka lopi nemaz nav paēduši kā senāk, novājējuši pavisam.
Gājis ganībās puiku slepeni apskatīties. Aizgājis, uzlīdis vienā kokā un vērojis. Te piepeši puika atkal stabulējusi. Tūliņ lopi dancojuši, un šim arī bijis jādanco, vai grib vai negrib, kamēr dancodams nokritis no koka. Dusmās kungs pasaucis puiku uz muižu un licis šo pērt. Bet puika lūdzies, lai pēdējo reizi atvēlot drusku pastabulēt. Labi. Un kā stabulējis – visi pērēji, itin visi sākuši dancot. Tik ilgi, tik ilgi dancojuši, kamēr piekusuši un saukuši – viņi sodu atlaižot, bet lai tikai nestabulējot vairs.
Peles un kaķis (dzīvnieku pasaka)
Peles sapulcējās spriest, kā glābties no kaķa. Domāja un domāja, bet nekā laba nesadomāja. Beidzot viena pele iesaucās:
-Es atradu labu padomu! Kaķa kaklā jākar zvaniņš.
Visas peles tai piekrita un iegādājās zvaniņu. Tik nelaime. Neviena pele nebija tik drosmīga, lai zvaniņu iekārtu kaķa kaklā.
-Es atradu labu padomu! Kaķa kaklā jākar zvaniņš.
Visas peles tai piekrita un iegādājās zvaniņu. Tik nelaime. Neviena pele nebija tik drosmīga, lai zvaniņu iekārtu kaķa kaklā.
Katrai tautai ir savas pasakas.
Lasi un klausies dažādu tautu pasakas šeit: Pasakas
Lasi un klausies dažādu tautu pasakas šeit: Pasakas
Lasi latviešu, angļu un krievu pasakas šeit: Runājošās pasakas
Ko māca pasakas? Video skaties šeit!
Kā raksturot literāros tēlus? Lasi šeit!
