Viļņi ir svārstības, kuras izplatās telpā. Viļņus var izraisīt, iemetot akmeni ūdenī. Uz ūdens virsmas veidojas gredzeni, kas pārvietojas pa ūdens virsmu. Tas ir viļņi.
Ja ūdenī peld, piemēram, pludiņš, var redzēt, ka plūdiņš svārstās augšup un lejup, bet nepārvietojas kopā ar viļņiem. No tā izriet, ka ūdens virsmas slānis svārstās augšup un lejup, bet nepārvietojas horizontālā virzienā.
Attālumu, kādā izplatās svārstības perioda laikā, sauc par viļņa garumu.
Ar citiem vārdiem runājot, viļņa garums — attālums starp tuvākajiem vides punktiem, kas svārstās vienādi, piemēram divām blakus esošām virsotnēm (sk. zīm.) vai ieplakām To apzīmē ar grieķu valodas burtu \(λ\) (lambda).
Viļņus var iedalīt pēc dažādām pazīmēm, piemēram, šķērsviļņi un garenviļņi.
Šķērsvilņos daļiņu svārstību virziens ir perpendikulārs viļņa izplatīšanas virzienam.
Mehāniskie šķērsviļņi veidojas cietās vielās un uz šķidruma virsmas.
Garenvilņos daļiņu svārstības sakrīt ar viļņa izplatīšanās virzienu.
Šādi viļņi izplatās gan cietās vielās, gan šķidrumos, gan gāzes.
Katrā vidē vilnis izplatās ar noteikto ātrumu. Izplatīšanās ātrums ir atkarīgs no vides blīvuma un no vides daļiņu mijiedarbības.
Viļņa ātrumu aprēķina šādi:
, kur
\(v\) - viļņa ātrums,
\(λ\) – viļņa garums,
\(T\) – periods,
\(f\) – frekvence.