Svarīgi!
Noteiktā laika posmā mākslinieki ievēroja zināmus nosacījumus portreta gleznošanā.
Portrets dažādos laika posmos
 
Pirmie portreti saistīti ar Senās Ēģiptes kanonizētajiem akmens portretiem. Kanons – noteikumu kopums, kas jāievēro Senajā Ēģiptē, attēlojot cilvēku.
 
235.jpg
Ēģiptes faraona Amenemhata 3. skulpturālais portrets
 
Cilvēku attēloja sastingušā pozā, sēdošu vai stāvošu kājās, rokas uzliktas uz ceļgaliem vai novietotas gar sāniem, skatiens vērsts tālumā, sejā nav attēlota nekāda mīmika.
 
Senajā Grieķijā individualizētus portretus nepazina, jo mākslā tika akcentēta skaista cilvēka kopējā harmonija. Individualizācija netika ņemta vērā.
 
Senajā Romā, pēc tam, kad romieši no etruskiem bija iemācījušies noņemt mirušo pēcnāves maskas, sāka attīstīties individualizēto portretu māksla. Mākslinieki attēloja cilvēkus tādus, kādi viņi izskatījās realitātē.
 
Šo laika posmu raksturo Faijūmas portreti (1. gadsimts - 3. gadsimts) - enkaustikas tehnikā gleznoti seno ēģiptiešu portreti (gleznojums uz koka dēļa ar karsta vasku, kurā iemaisīts krāsas pigments).
 
11.jpg
Faijūmā atrastais sievietes portrets
 
Nosaukums cēlies no Faijūmas oāzes Ēģiptē, kurā šie portreti 1887. gadā tika atrasti. Šajos portretos attēloti mirušie cilvēki. Portretā redzama cilvēka galva, vai arī cilvēks attēlots līdz krūtīm. Šos portretus izmantoja pēcnāves maskas vietā, novietojot tos mirušajiem uz sejas. Mirušie attēloti pretskatā, akcentētas mirušā acis, izmantojot gaismēnas, un radīta apjoma ilūzija.
 
52.jpg
Faijūmā atrastais vīrieša portrets
 
Viduslaikos tika noliegta cilvēka individualitāte, tādēļ portreta māksla neattīstījās. Viduslaikos attēloja dažādas reliģiska satura kompozīcijas, sižetus no Bībeles, Svētos. Jāpiemin, ka Jēzus, Jaunavas Marijas, Svēto gleznojumi netiek uzskatīti par portretiem, jo tie ir tēli, kuru gleznošanā apkopota dažāda informācija par viņu izskatu. Šādos darbos galvenā nozīme ir to reliģiskajam raksturam, nevis atveidoto personāžu individualitātei.
 
Dažkārt šajās reliģiska rakstura kompozīcijās tika attēlots reāls cilvēks, kurš maksāja par šīs gleznas tapšanu. Šos cilvēkus dēvēja par donatoriem (tulkojumā no angļu valodas - vārds donate nozīmē ziedot). Šo tradīciju turpināja arī vēlākos laika posmos.
 
13.jpg
Svētā Dievmāte ar Jēzu, donators attēlots kompozīcijas labajā apakšējā daļā, 1335. gads
 
Portrets kā individuāla cilvēka attēlojums kļuva aktuāls Renesanses periodā (14. gadsimts - 16. gadsimta vidus). Šajā laika posmā filozofi un domātāji uzsvēra cilvēka individuālās īpašības, kuras nosaka viņa dzīvi. Attiecīgi šī tēma kļuva aktuāla arī mākslā. Tika gleznoti gan liela izmēra portreti, gan miniatūras (neliela izmēra portreti, no 1.5 cm līdz 20 cm lieli, lielākoties apaļas vai ovālas formas).
 
Miniatūrās portretējamais attēlots līdz pleciem, krūšu daļai, dažkārt - līdz jostas vietai. Miniatūrportreta apaļā forma saistīta ar to, ka šo mazo portretu ievietoja medaljonā, kuru iestiprināja ķēdītē un nēsāja ap kaklu, vai arī glabāja kā dārga cilvēka piemiņu slepenā lādītē. 
 
236.jpg
Karalienes Elizabetes 1. miniatūra, 1587. gads
 
Renesanses periodā izveidojās vēl viens portreta veids – pašportrets. Renesanses posms tiek uzskatīts par portreta žanra uzplaukumu.
 
62.jpg
Nikolasa Hilliarda pašportrets, miniatūra (1577)
 
15. gadsimtā gleznotajos portretos lielākoties attēloja valdniekus un sabiedrībā ievērojamus cilvēkus. Šajā laika posmā gleznotajos portretos attēloja portretējamā galvu un plecus profilā. Fons tika gleznots tumšos toņos. Pēc laika portretos fonā sāka attēlot ainavas, dažādus dekoratīvus motīvus. Portretējamie tika attēloti trīsceturtdaļpagriezienā, viņi raudzījās uz gleznas stūri. 15. gadsimta beigās portreta fonā sāka attēloti interjera detaļas, piemēram, atvērtu logu. Portretējamos sāka attēlot līdz jostasvietai.
 
237.jpg
Vīrieša portrets (Antonello da Messina, 1478)
 
Pretskatā attēloja valdniekus un sabiedrībā ietekmīgas personas. Šīs figūras attēloja sēdošas tronī vai stāvošās kājās, statiskās, majestātiskās pozās, lai skatītājam viestu bijību. Šāds cilvēka attēlojums saglabājās no viduslaikiem, kad pretskatā attēloja tikai svētos, garīdzniecību vai valdniekus.
 
28.jpg
Federiko 2. Gonzagas portrets (Ticiāns, 1529)
 
16. gadsimtā kļūst populāri portreti, kuros cilvēkus attēlo pilnā augumā. Portretējamo attēlo uz interjera vai ainavas fona. Aizvien vairāk cilvēku vēlējās, lai viņus iemūžina portretos. Atkarībā no portreta mērķa izveidojās divu veidu portreti – parādes portreti un psiholoģiskie portreti.
 
Parādes portretos cilvēku attēloja majestātiskā pozā, dažkārt sēdošu zirga mugurā, tērptu bruņās.
 
238.jpg
Čārlza 5. parādes portrets (Ticiāns, 1548)
 
Spilgtākie šī laika posma mākslinieki – Rafaēls (1483-1520), Ticiāns (1488/1490-1576) un Leonardo da Vinči (1452-1519).
 
17. gadsimtā parādes portrets kļūst par iespēju parādīt cilvēka sociālo statusu. Šajā laika posmā populāri kļūst arī psiholoģiskie portreti. Tie ir neliela izmēra mākslas darbi, kuros akcentēta seja, tādēļ attēloja tikai galvu vai galvu un plecus. Mākslinieks cenšas parādīt šī cilvēka noskaņojumu un raksturu.
 
239.jpg
Vīrs zelta ķiverē (psiholoģiskais portrets, Rembrants, 1650)
 
17. gadsimtā uzplaukst grupas portretu glezniecība. Kā nozīmīgākos šī laika posma grupas portretu gleznotājus var minēt Fransu Halsu (1580-1666) un Rembrantu (1606-1669).
 
30.jpg
Grupas portrets (van Kampena ģimenes portrets, Franss Halss, 1620)
 
18. gadsimtā mākslinieki sāk attēlot vienkāršus cilvēkus ikdienišķās situācijās. Mākslinieki šos cilvēkus glezno nesamākslotus, cenšas parādīt šo cilvēku raksturu un dzīves uzskatus.
 
31.jpg
"Zivju pārdevēja" (Viljams Hogārts, 1740-1745)
 
Pretstats ir parādes portreti, kuros portretējamie attēloti samākslotās pozās, idealizētiem vaibstiem, sejā nav attēlotas emocijas. Šie cilvēki tērpti greznos tērpos, līdzās attēloti priekšmeti ar simbolisku nozīmi.
 
241.jpg
Kapteiņa Tomasa Korama portrets (Viljams Hogārts, 1740)
 
19. gadsimtā populāri kļūst ģimenes portreti. Portretējamie tiek attēloti reālistiski.
 
32.jpg
Spānijas karaļa Karlosa 4. ģimenes portrets (Fransisko Goija, 1800)
 
20. gadsimtā, attīstoties modernismam, portrets kļūst stilizēts. Akcents tiek likts ne tik daudz uz reālistisku portretējamā attēlošanu, cik uz krāsu saskaņošanu un jaunu māksliniecisko paņēmienu izmantošanu mākslas darba radīšanā.
 
242.jpg
Eižēnijas Primavesi portrets (Gustavs Klimts, 1913-1914)
 
Papildinformācija