3. Ekspresionisma portrets

Ekspresionisms ir tēlotājas mākslas virziens, izveidojies 20. gadsimta pirmajā pusē Vācijā. Tas pastāvēja laika posmā no 1905. gada līdz 1925. gadam. Latvijā ekspresionisms visspilgtāk izpaudās 20. gadsimta 30. gados. Spilgtākie latviešu ekspresionisma portretu pārstāvji - Jēkabs Kazaks (1895-1920) un Kārlis Padegs (1911-1940).

 

 

Pasaulē šajā laikā notika dažādas pārmaiņas, kas ietekmēja cilvēku skatījumu uz apkārtējo pasauli un savstarpējām attiecībām. Šī mākslas virziena nosaukums radies no angļu valodas vārda expression - izteikšana, izpausme. Ekspresionisti attēloja dažādas izjūtas, kas valdīja sabiedrībā - šausmas, bailes un neglīto. Mākslinieki akcentēja savu personīgo, subjektīvo pasaules redzējumu un centās attēlot cilvēka iekšējo pasauli, viņa sajūtas. Emocijas tika atklātas, izceļot mīmiku. Objekti tika attēloti pārspīlēti, deformēti, lielākoties akcentējot neglītumu.

 

 

Šai mākslai raksturīgas spēcīgas emocijas, bieži vien - negatīvas, satraucošas un bailes izraisošas. Emociju paušanai mākslinieki izmantoja krāsu īpašības un to emocionālo iedarbību (piemēram, tumšas krāsas, krāsu kontrasti).

 

Gleznojot, mākslinieki izmantoja brīvus, biezus krāsu triepienus (pastozu gleznojumu). Šāds paņēmiens ļauj gleznošanas laikā brīvi izpaust savas emocijas un radīt ekspresīvu gleznojumu.

 

 

Ekspresionisti neatdarināja realitāti un nekopēja dabu. Viņuprāt, mākslai nav jābūt skaistai, tai jādod iespēja māksliniekam izpaust sevi un savus uzskatus.

 

 

Ekspresionisma iezīmes vērojamas norvēģu gleznotāja, simbolista Edvarda Munka gleznās. Savos darbos viņš pauž pesimismu un traģiskas noskaņas. Vispopulārākais ekspresionisma darbs ir Edvarda Munka kompozīcija "Kliedziens" (1893).

 

 

Spilgtākie ekspresionisma pārstāvji - Džeims Ensors (1860-1949), Oskars Kokoška (1886-1980), Haims Sutins (1893-1943).

 

 

 

Ekspresionisma idejas pauda divas mākslinieku grupas - "Zilais jātnieks" un "Tilts". Ekspresionismu, kas attīstījās "Tilta" un "Zilā jātnieka" apvienībās, sauc par klasisko ekspresionismu. Šo apvienību darbība spēcīgi ietekmēja latviešu gleznotāja Johana Valtera (1869-1932) daiļradi.

 

1905. gadā Vācijas pilsētā Drēzdenē tika dibināta jauno mākslinieku apvienība „Tilts”.  Šis nosaukums raksturoja apvienības biedru uzskatus – šo mākslinieku darbos jāsaplūst visiem modernās mākslas virzieniem, kas pastāvēja tā laika Vācijas mākslā.

 

 

Apvienību dibināja studenti arhitekti Ernsts Kirhners (1880-1938), Ēriks Hekels (1883-1970), Karls Šmits-Rotlufs (1884-1976), kuriem 1906. gadā pievienojās Emīls Nolde (1867-1956), Makss Pehšteins (1881-1955) u.c.

 

Viņus vienoja noraidoša attieksme pret akadēmismu un impresionismu. Šos māksliniekus ietekmēja fovistu dekoratīvais gleznojums (mākslinieki izmantoja spilgtas krāsas), tādējādi izveidojās īpatnējs glezniecības stils - vācu fovisms.

 

 

Mākslinieki izmantoja spilgtas krāsas, darbiem raksturīgas primitīvas objektu formas.

 

 

Pirmsākumos apvienības mākslinieki attēloja lielākoties pilsētu, to parādot kā naidīgu un svešu vidi. Šo iespaidu gleznotāji radīja ar izkropļotu figūru un spilgtu krāsu palīdzību.

 

Vācu protestējošā māksla turpināja attīstīties Minhenē, kur 1911. gadā izveidojās mākslinieku apvienība „Zilais jātnieks”. Šī apvienība tika izveidota pie almanaha „Zilais jātnieks” redakcijas, jo tika plānots, ka almanahs paudīs jaunās idejas un organizēs izstādes.

 

 

Gleznotāju apvienību dibināja Vasīlijs Kandinskis (1866-1944) un Francs Marks (1880-1916), vēlāk viņiem pievienojās Augusts Make (1887-1914), Pauls Klē (1879-1940) u.c.

 

Apvienības "Zilais jātnieks" mākslinieki attēloja subjektīvās emocijas, meklēja harmoniskas krāsu kombinācijas, interesējās par zilo toņu variācijām un skaldīja formas.