1. Gaisa perspektīva

Perspektīva – zinātne, kas pēta cilvēka acs uztveres īpatnības (kā acs uztver formas), nosaka likumus – kā attēlot formas uz plaknes (virsmas). Tulkojumā no latīņu valodas vārds perspectus nozīmē skatīt tālumā, perspicere – saskatīt, skaidri redzēt.

 

Viens no perspektīvas veidiem ir gaisa jeb atmosfēras perspektīva.

 

Attēlā – ainava, kurā ievēroti gaisa perspektīvas principi (Ivans Aivazovskis "Kaukāzs", 1863)

 

Gaisa perspektīvas izmantošanu var vērot jau Senās Romas mākslā, 30.gadsimtā pirms mūsu ēras. Šis paņēmiens tika ievērots ēku sienu gleznojumos jeb freskās Pompejos (Pompeji – Senās Romas pilsēta, iznīcināta vulkāna Vezuva izvirduma laikā 74.gadā), to dēvēja par Otro Pompeju stilu, kam raksturīgas optiskās ilūzijas dziļuma un apjoma radīšanā.

 

Attēlā – sienu gleznojums no Jūlija Feliksa mājas Pompejos, 70.gads

 

Gaisa perspektīvu izmantoja arī Ķīnas mākslinieki tušas gleznojumos (14.-17.gadsimts), lai radītu telpas ilūziju. Eiropā šo paņēmienu savos darbos sāka izmantot Nīderlandes gleznotāji 15.-16.gadsimtā.

 

Attēlā – gaisa perspektīva Ķīnas tušu glezniecībā (Dai Džin (1388-1462), "Ainava")

 

Attēlā – "Ceļojums uz Ēģipti" (Pīters Brēgels Vecākais, 1563)

 

Gaisa perspektīvas principus izskaidroja renesanses (14.-16.gadsimts) mākslinieki Leons Batista Alberti (1404-1472) un Leonardo da Vinči (1452-1519).

 

Attēlā – Leona Batista Alberti portrets

 

Attēlā – Leonardo da Vinči portrets

 

Da Vinči šo principu izmantoja savos darbos, piemēram, gleznās "Mona Liza" un "Pēdējais Vakarēdiens".

 

Attēlā – "Mona Lisa" (Leonardo da Vinči, 1503-1507)

 

Attēlā – "Svētais Vakarēdiens" (Leonardo da Vinči, 1498)

Tos objektus, kuri tiek attēloti tuvāk horizonta līnijai, glezno ar mazāk intensīvām krāsām. Jo tuvāk objekts atrodas horizontam, jo šī objekta krāsa paliek aizvien blāvāka, pelēcīgāka.

 

Attēlā – "Notikumi Matavai līcī" (Viljams Hodžs, 1776)

 

Ievēro arī šādu principu - jo tuvāk horizontam, jo objekta krāsa paliek vēsāka. Tiek samazināti tumšie un gaišie kontrasti, mīkstinātas objektu kontūras, kontrasts starp objektu un fonu samazinās. Attēlojot tālākos objektus, izmanto zilganos un zaļganos toņus.

 

Attēlā – "Florence" (Žans Batists Kamils Koro, 1835-1840)

 

Pilnīgāko gaismas perspektīvas formu dēvē par sfumato – mīkstinošo perspektīvu. Itāļu valodā vārds fumo nozīmē dūmi. Mākslinieks izmanto krāsu pārejas, kas nav izteikti kontrastējošas. Tās ir maigas, it kā miglainas. Krāsu pārejām nevar noteikt robežas, netiek izmantotas stingras līnijas. Vismeistarīgāk šo paņēmienu savos darbos izmantoja mākslinieks Leonardo da Vinči.

 

Attēlā – "Jaunava grotā" (Leonardo da Vinči, 1483-1486)