Teorija

Viens no perspektīvas veidiem ir gaisa jeb atmosfēras perspektīva.
 
2.jpg
Gaisa perspektīva dabā
 
24.jpg
Ainava, kurā ievēroti gaisa perspektīvas principi (Ivans Aivazovskis "Kaukāzs", 1863)
 
Gaisa perspektīvas izmantošanu var vērot jau Senās Romas mākslā, 30.gadsimtā pirms mūsu ēras. Šis paņēmiens tika ievērots ēku sienu gleznojumos jeb freskās Pompejos (Pompeji – Senās Romas pilsēta, iznīcināta vulkāna Vezuva izvirduma laikā 74.gadā), to dēvēja par Otro Pompeju stilu, kam raksturīgas optiskās ilūzijas dziļuma un apjoma radīšanā.
 
224.jpg
Sienu gleznojums no Jūlija Feliksa mājas Pompejos, 70.gads
 
Gaisa perspektīvu izmantoja arī Ķīnas mākslinieki tušas gleznojumos (14. – 17.gadsimts), lai radītu telpas ilūziju. Eiropā šo paņēmienu savos darbos sāka izmantot Nīderlandes gleznotāji 15. – 16.gadsimtā.
 
230.jpg
Gaisa perspektīva Ķīnas tušu glezniecībā (Dai Džin (1388 – 1462), "Ainava")
 
231.jpg
"Ceļojums uz Ēģipti" (Pīters Brēgels Vecākais, 1563)
 
Gaisa perspektīvas principus izskaidroja renesanses (14. – 16.gadsimts) mākslinieki Leons Batista Alberti (1404 – 1472) un Leonardo da Vinči (1452 – 1519).
 
223.jpg
Leona Batista Alberti portrets
 
222.jpg
Leonardo da Vinči portrets
 
Da Vinči šo principu izmantoja savos darbos, piemēram, gleznās "Mona Liza" un "Pēdējais Vakarēdiens".
 
220.jpg
"Mona Lisa" (Leonardo da Vinči, 1503 –1507)
 
221.jpg
"Svētais Vakarēdiens" (Leonardo da Vinči, 1498)
Svarīgi!
Gaisa perspektīvā telpas ilūziju, dziļuma ilūziju rada ar krāsu palīdzību.
Tos objektus, kuri tiek attēloti tuvāk horizonta līnijai, glezno ar mazāk intensīvām krāsām. Jo tuvāk objekts atrodas horizontam, jo šī objekta krāsa paliek aizvien blāvāka, pelēcīgāka.
 
19.jpg
Tālāko objektu krāsa ir pelēcīgāka ("Notikumi Matavai līcī", Viljams Hodžs, 1776)
 
Ievēro arī šādu principu - jo tuvāk horizontam, jo objekta krāsa paliek vēsāka. Tiek samazināti tumšie un gaišie kontrasti, mīkstinātas objektu kontūras, kontrasts starp objektu un fonu samazinās.
 
1.jpg
Tuvāk horizontam, objektu kontūras kļūst izplūdušākas, toņi – pelēcīgāki ("Gaujas leja", Jūlijs Feders, 1891)
 
Attēlojot tālākos objektus, izmanto zilganos un zaļganos toņus.
 
74.jpg
Tālumā esošie objekti gleznoti zilganos toņos ("Florence", Žans Batists Kamils Koro, 1835 – 1840)
 
Pilnīgāko gaismas perspektīvas formu dēvē par sfumato – mīkstinošo perspektīvu. Itāļu valodā vārds fumo nozīmē dūmi. Mākslinieks izmanto krāsu pārejas, kas nav izteikti kontrastējošas. Tās ir maigas, it kā miglainas. Krāsu pārejām nevar noteikt robežas, netiek izmantotas stingras līnijas. Vismeistarīgāk šo paņēmienu savos darbos izmantoja mākslinieks Leonardo da Vinči.
 
225.jpg
Sfumato vērojams kompozīcijas dziļumā ("Jaunava grotā", Leonardo da Vinči, 1483 – 1486)
 
Atsauce: