Izlasi Lindas Kusiņas-Šulces intervijas "Īpašvārdu atveides tradīcija, ticams, atmirs" fragmentu!
Žurnāliste sarunājas ar tulkotāju Maimu Grīnbergu.
Žurnāliste sarunājas ar tulkotāju Maimu Grīnbergu.
Vēl joprojām atkal un atkal mēdz atskanēt paziņojumi, ka latviešu valoda nav pietiekami bagāta šim vai tam. Kā izjūtat latviešu valodas bagātību, daudzveidību, vai ir kāda joma, kur bijušas grūtības piemeklēt autora izteiksmei atbilstošu latviešu vārdu?
Galvenais ir uztvert pareizo reģistru, un gan jau tad vajadzīgie risinājumi atradīsies (protams, izņemot gadījumus, kad neatrodas un nemaz nav iespējams atrast, tādu tekstu labāk vienkārši netulkot). Reizēm man šķiet, ka somu un igauņu valodā ir bagātāks skaņu atdarināšanas arsenāls. Un bieži gribas šīs valodas apskaust par vieglumu, ar kādu tiek radīti jauni salikteņi, cik cak, gatavs – un neviens nebrīnās.
Kā ar īpašvārdiem, kurus mēs latviešu valodā spītīgi cenšamies atveidot pēc izrunas? Mēdz taču būt personāžu vārdi, kuriem svarīga gan to nozīme, gan skanējums. Vai varat atklāt kādus piemērus, kad nācies krietni palauzīt galvu?
Pret īpašvārdu atveidi man ir divējādas... jā, jūtas. No vienas puses, man šī tradīcija patīk kā interesants rēbuss un oriģinalitāte. Traku padara tas, ka nav iespējama konsekvence. No otras puses, visticamāk, jau tuvā nākotnē šī tradīcija atmirs. Par to parūpēsies sociālie mediji ar visām ietagošanas iespējām un tamlīdzīgi. Acs pieradīs pie tā, ka īpašvārdi netiek atveidoti. Viss oriģinālā, viss nominatīvā. Un tad nu mani pat vairāk uztrauc, ka pamazām izzudīs arī personvārdu deklinēšanas prasmes. Pirmajā reizē, kad radio „Klasika” kāda raidījuma vadītāja pateica „Friča Bārda vārdi”, es domāju, ka cilvēks pārteicies. Taču tad viņa to pateica vēlreiz... un arī drukātā vārdā tādi brīnumi ir redzēti. Nu, cerams, es tomēr pārspīlēju.
Galvenais ir uztvert pareizo reģistru, un gan jau tad vajadzīgie risinājumi atradīsies (protams, izņemot gadījumus, kad neatrodas un nemaz nav iespējams atrast, tādu tekstu labāk vienkārši netulkot). Reizēm man šķiet, ka somu un igauņu valodā ir bagātāks skaņu atdarināšanas arsenāls. Un bieži gribas šīs valodas apskaust par vieglumu, ar kādu tiek radīti jauni salikteņi, cik cak, gatavs – un neviens nebrīnās.
Kā ar īpašvārdiem, kurus mēs latviešu valodā spītīgi cenšamies atveidot pēc izrunas? Mēdz taču būt personāžu vārdi, kuriem svarīga gan to nozīme, gan skanējums. Vai varat atklāt kādus piemērus, kad nācies krietni palauzīt galvu?
Pret īpašvārdu atveidi man ir divējādas... jā, jūtas. No vienas puses, man šī tradīcija patīk kā interesants rēbuss un oriģinalitāte. Traku padara tas, ka nav iespējama konsekvence. No otras puses, visticamāk, jau tuvā nākotnē šī tradīcija atmirs. Par to parūpēsies sociālie mediji ar visām ietagošanas iespējām un tamlīdzīgi. Acs pieradīs pie tā, ka īpašvārdi netiek atveidoti. Viss oriģinālā, viss nominatīvā. Un tad nu mani pat vairāk uztrauc, ka pamazām izzudīs arī personvārdu deklinēšanas prasmes. Pirmajā reizē, kad radio „Klasika” kāda raidījuma vadītāja pateica „Friča Bārda vārdi”, es domāju, ka cilvēks pārteicies. Taču tad viņa to pateica vēlreiz... un arī drukātā vārdā tādi brīnumi ir redzēti. Nu, cerams, es tomēr pārspīlēju.
Novērtē, kurš no pamatojumiem par virsraksta piemērotību ir visprecīzākais!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!