Izlasi Lindas Kusiņas-Šulces intervijas "Īpašvārdu atveides tradīcija, ticams, atmirs" fragmentu!
Žurnāliste sarunājas ar tulkotāju Maimu Grīnbergu.
  
Pieļauju, ka pat ļoti pieredzējušam tulkotājam noder vārdnīcu palīdzība. Kuras lietojat visbiežāk, un kādēļ tieši tās?
Vienmēr esmu bijusi atkarīga no vārdnīcām, esmu un būšu, jo neuzticos savai atmiņai un zinu, ka daudz ko nezinu. Agrāk tā bija grāmatu armāda, tagad – elektroniskie resursi. Kad tulkoju, vaļā stāv, „Latviešu literārās valodas vārdnīca”, „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca” un „Tēzaurs”. Vajadzības gadījumā – MEV, proti, Mīlenbaha un Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca”, tiesa, to man joprojām labāk patīk šķirstīt. Vēl regulāri lietoju dažādas man noderīgas somu un igauņu skaidrojošās un tulkojošās elektroniskās vārdnīcas. Pat man labi zināmu svešvalodu (arī latviešu valodas) vārdiem var būt nozīmes, kas man ne sapņos nerādās. Nepārbaudīt katru kaut mazliet dīvainu vai aizdomīgu vārda lietojumu ir nolaidība.
  
Tāpat tulkotājam neizbēgami laiku pa laikam nākas jaunveidot – kaut vai tikai vienas grāmatas dēļ – pašam savus jaunvārdus. Kuri pašai ir vismīļākie no sevis izveidotajiem vai varbūt – no vārdnīcu dziļumiem izceltajiem?
Uz jaunveidotājas godu es laikam tomēr nepretendētu... Lielākoties viss ir labi aizmirsts vecais un zināmais, varbūt tikai jaunās skaņās. Nu labi, kaut kādas ēverģēlības bija Miko Rimminena „Alus tarbas romānā”, bet tas bija tik sen, ka viss pagaisis no atmiņas. Atceros tikai, ka man brangi patika tulkot un bij’, ko ņemties. Ar izloksnēm esmu spēlējusies un ar dažiem risinājumiem esmu apmierināta, piemēram, Katjas Ketu romānā „Vecmāte”.
 
Atzīmē, kā M. Grīnberga panāk valodas bagātību savos tulkojumos!
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!