7. 3. uzdevums. Lasīšana. Apgalvojumi par tēliem

 

  

     Kādam karalim piederēja brīnišķīgs dārzs. Tajā auga skaisti koki un krūmi. Ziedēja brīnišķīgas puķes. Karalis ļoti lepojās ar dārzu. Viņš bieži pastaigājās pa to un priecājās.

     Reiz karalis iegāja savā dārzā un uzreiz sajuta pārmaiņas. Puķes, koki un krūmi, kas parasti viņu sagaidīja ar līksmu sveicienu, bija nīgri, neapmierināti un bēdīgi.

     Karalis devās pie varenā ozola un jautāja:

– Kas noticis ar tevi? Kādēļ tu esi tik bēdīgs?

     Ozols atbildēja:

– Kā nebēdāties? Tu taču gribi ar mani lepoties, bet kā gan to vari darīt, ja neesmu tik garš kā priede!

     Karalis devās pie priedes un jautāja:

– Par ko tu esi noskumusi?

     Priede atbildēja:

– Tu taču gribi ar mani lepoties? Kā gan tu to vari darīt, ja man nav maigu lapu, bet ir tikai asas skujas.

     Karalis gāja pa dārzu un dzirdēja, ka roze ir neapmierināta tādēļ, ka tai nav tik brīnišķīgu ogu ķekaru kā vīnogai, bet vīnoga ir noskumusi, jo tai nav tik krāšņu ziedu kā rozei. Jasmīns bēdājās, ka tā ziedi ir tikai balti, ceriņš gribēja būt mūžam zaļš.

     Karalis klausījās un jutās nelaimīgs, jo augi neprata lepoties ar sevi. Tie vēlējās to, kas ir citiem.

Pēkšņi karalis sajuta, ka no viena dārza stūra tomēr plūst gaisma, miers un siltums. To izstaroja pavisam mazs ziediņš, un tā bija neaizmirstulīte. Sīkā stādiņa ziedēšanas prieks pārspēja skumjo noskaņu dārzā. Neaizmirstulīte vienkārši ziedēja. Tā bija tik svaiga un koša!

     Redzot izbrīnu karaļa acīs, viņa teica:

– Esmu pārliecināta, ka tu šeit vēlējies redzēt tieši neaizmirstulīti. Ja tu šai vietā būtu vēlējies redzēt ozolu, vīnogas vai rozi, tu būtu stādījis tos. Es nevaru būt nekas cits kā vien neaizmirstulīte. Tikai tā es būšu laimīga un darīšu laimīgus citus.

(Austrumu tautas pasaka)