Mūsdienu pasaule šodien nebūtu iedomājama bez komunikācijas jeb saziņas.
Saziņas nolūks — nodoms, ar kādu runas dalībnieks iesaistās sarunā, sniedz vai saņem informāciju. Saziņas nolūks ir cieši saistīts ar saziņas tematu, valodas līdzekļu izvēli un lietojumu, bieži arī ar saziņas laiku un vietu.
Lai sekmīgi apgūtu saziņas tēmu, jāpārzina tajā lietojamie jēdzieni un jāprot tos pareizi lietot!
Adresants — tas, kurš runā vai raksta.
Adresāts — tas, kurš klausās vai raksta.
Adresāts — tas, kurš klausās vai raksta.
Arguments — spriedums, kuru lieto kāda cita sprieduma vai teorijas apstiprināšanai.
Auditorija — klausītāju kopums.
Dialogs — divu personu runa.
Diskusija — kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas.
Komunikācija — informācijas apmaiņa.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas.
Auditorija — klausītāju kopums.
Dialogs — divu personu runa.
Diskusija — kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas.
Komunikācija — informācijas apmaiņa.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas.
Polilogs — vairāku cilvēku runa.
Runa — saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Saziņa — informācijas apmaiņa, arī saskarsme, sazināšanās.
Saziņa — informācijas apmaiņa, arī saskarsme, sazināšanās.
Secinājums – spriedums, kas iegūts, analizējot un apkopojot vairākus citus spriedumus.
Spriedums – izteikums, doma, kurā ir ietverta, parasti pārdomāta, pamatota, atziņa, vērtējums, viedoklis, secinājums.
Temats – satura pamatidejas formulējums, par ko tiek runāts.
Verbālā saziņa — saziņa, izmantojot vārdus gan mutiski, gan rakstveidā.
Viedoklis – uzskats, izpratne (par ko), arī attieksme (pret ko).
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Dzīvē gadās situācijas, kurās jānoskaidro, jāsalīdzina viedokļi, fakti, jāprot izteikt un pamatot savu viedokli, argumentēt, kā arī uzklausīt pretējus argumentus. To sauc par diskusiju.
Diskusija — apspriešana, kuras gaitā izsaka dažādus uzskatus.
Lai diskusija izdotos, tās dalībniekiem jāievēro uzvedības kultūras normas, kā arī jāpārzina ar diskusijas tematu saistītie jautājumi, gan jāprot izvēlēties atbilstošus argumentus sava viedokļa pamatojumam.
Arguments — spriedums, kuru lieto kāda cita sprieduma vai teorijas apstiprināšanai.
Pretējs arguments jeb pretarguments — ar argumentiem atspēkoti oponenta apgalvojumi.
Tie var būt ļoti dažādi:
- patiess notikums, parādība, paša pieredzē gūta atziņa;
- sabiedrībā vai tās daļā pieņemtās normas, principi, likumi;
- atsauce uz kādu autoritāti;
- atbilstošs salīdzinājums, kas ilustrē domu.
Diskusijā mēs izsakām savu un uzklausām citu viedokli. Lai labāk sagatavotos diskusijai, noderētu konspekts.
Konspekts — īss (piemēram, teksta, runas) svarīgākā satura pieraksts.
Konspektā būtu labi apkopot faktus, kuri noderētu argumentu un pretargumentu veidošanai.
Fakts — fiksēta informācija par kādu pazīmi, parādību, notikumu u.c.
Reizēm par faktu noder kāda cilvēka biogrāfiskie dati, tāpēc izpēti terminoloģiju!
Autors — sacerētājs, radītājs (kādam literatūras, mākslas, zinātnes, tehnikas darbam).
Biogrāfija — hronoloģisks (cilvēka) dzīves un darbības apraksts. Cilvēka dzīve un darbība.
Faktoloģija — faktu aprakstīšana, balstīšanās uz faktiem, dokumentēšana.
Hronoloģija — laika secība; notikumu uzskaitījums, attēlojums laika secībā.
Hronoloģisks — tāds, kas ir veidots, sakārtots laika secībā; tāds, kas attiecas uz laika secību. Saistīts ar hronoloģiju, tai raksturīgs.
Hronoloģisks — tāds, kas ir veidots, sakārtots laika secībā; tāds, kas attiecas uz laika secību. Saistīts ar hronoloģiju, tai raksturīgs.
Portrets — cilvēka, literāra tēla izskata atveidojums (daiļliteratūrā, biogrāfiskos darbos u. tml.). Cilvēka individualizēts attēlojums (piemēram, skatuves un kino mākslā, mūzikā). Raksturīgu (kā) īpašību, īpatnību kopums.
Arī citāta izmantošana liecina par diskusijas dalībnieka sagatavotību.
Citāts — vārdu pa vārdam atkārtots teksts vai teksta daļa.
Visi skaidrojumi ņemti no vietnes Tēzaurs.lv.
Lai šādu citātu iekļaušana būtu veiksmīga, jāievēro vairāki nosacījumi:
- uzstāšanos nedrīkst pārblīvēt ar citātiem, jo tas liek domāt, ka autoram nav pašam sava viedokļa un domu;
- citātiem jābūt īsiem, izteiksmīgiem un lakoniskiem, lai neapgrūtinātu klausītāju uztveri;
- citāts jāzina precīzi, pretējā gadījumā jānorāda, ka citēšana notiek pēc atmiņas;
- citējot oratora balss mainās un runas temps kļūst lēnāks.
Citātu izmantošana ir īpaši aktuāla literārajās diskusijās. Gatavojoties tai, ieteicams veidot citātu kartotēku. Arī tad, ja šī kartotēka netiks izmantota, vizuāli fiksētais atmiņā paliek labāk.
Svarīgi!
Nav ētiski:
izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
falsificēt argumentus;
izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
uzbrukt oponentam personīgi.
izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
falsificēt argumentus;
izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
uzbrukt oponentam personīgi.
Lai kādi arī būtu uzstāšanās mērķi, oratoram jābūt godīgam, patiesam, zinošam.
Diskusijas dalībniekiem ir 2 lomas.
Runātājs — tas, kurš izsakās, runā, stāsta, aizstāv savu viedokli.
Klausītājs — tas, kurš klausās, uzklausa otra domas vai viedokli.
Lai komunikācija būtu veiksmīga, liela loma ir klausītāja kultūrai. Daži ieteikumi:
- Izsaki, paud savu attieksmi!
- Uzdod jautājumus!
- Esi ieinteresēts!
- Klausies runātājā!
- Novērtē teikto!
- Saglabā uzmanību visu laiku! Nedari neko, kas novērstu un sadalītu uzmanību!
- Nepārtrauc runātāju ar piezīmēm un jautājumiem!
Svarīga ir arī runas kultūras ievērošana. Daži ieteikumi:
- Veido mutvārdu tekstu atbilstoši saziņas nolūkam un adresātam!
- Ievēro pareizrunas prasības un runas uzvedības normas!
- Ievēro runas etiķeti, t.i., normu kopumu un izteicienus, kurus izmanto, uzrunājot kādu cilvēku, sasveicinoties, atvadoties, pateicoties, izsakot lūgumu, atvainojies u.tml.! Etiķetes apguve sākas jau ģimenē un turpinās skolā, tai ir jāveltī daudz laika.
Reizēm komunikācija neizdodas, jo pastāv komunikācijas barjeras:
- stress, pārlieku liela vai nepietiekama žestikulācija;
- tehniskie faktori — lēns internets, apgrūtināta preznetācijas apskate, spoža saule, pārāk tumša sienu krāsa;
- komunikācijā iesaistīto pušu nepatika pret tematu;
- pārāk ātra vai pārāk lēna, monotona runa;
- nacionālās atšķirības uzskatu un tardīciju jomā;
- komunikācijai nepiemērota valodas stila izvēle – runa pārāk "vieglprātīga" sarunvalodas stilā vai arī pārāk zinātniska, neizprotama;
- nesaprotama, neskaidra dikcija u.c.
Ja šos ieteikumus neievērosi, komunikācija būs neefektīva.
Svarīgi!
Lai izvēlētos atbilstošāko runas etiķetes modeli, pareizi jānovērtē sarunas partneris — jānosaka viņa vecums, dzimums, sociālais statuss u.tml.
Ne mazāk svarīga ir valodas kultūra, ko raksturo prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādos saziņas apstākļos. Par valodas kultūru liecina kopta valoda:
- literārās valodas normu ievērošana;
- prasme literārās valodas normas izmantot mutvārdos un rakstos;
- prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus;
- valodas līdzekļu visatbilstošākais un visefektīvākais lietojums noteiktā runas situācijā.