Mūsdienās bieži nākas dzirdēt publisko runu, piemēram, lekcijas, referāti, sprediķi baznīcās, uzrunas dažādos pasākumos utt. Būtībā viena runātāja uzstāšanās daudzu klausītāju priekšā vienmēr ir publiska runa, protams, var atšķirties gan runas mērķi, gan auditorija, bet runātāja mērķis lielākoties būs viens un tas pats — savas pārliecības ieviešana klausītājos.
Publisks — tāds, kas ir pieejams daudziem vai visiem; tāds, kur var piedalīties daudzi vai visi; tāds, kas attiecas uz daudziem vai visiem.
Runa ir saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Par publisku runu uzskatāma runa, kura ir tematiska, mērķtiecīga, domāta konkrētai auditorija un kuras izpildītājs (reizēm arī autors) ir viens cilvēks.
Publisko runu senatnē ļoti labi bija apguvuši retori jeb oratori.
Svarīgi!
Retors — orators; arī retorikas skolotājs (parasti Senajā Grieķijā, Romā).
- materiāla atlase;
- materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
- vārdisks formulējums — runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
- domu izteikšana — intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
- domu atcerēšanās.
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus:
- Ko teikt?
- Kur teikt?
- Kā teikt?
Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
- Runas uzbūve.
- Runas mērķis.
- Runas valoda.
- Runas izteiksmes līdzekļi.
Publiskā runa pēc savas uzbūves ir monologs, kas ir vienas personas runa. Šim jēdzienam vietnē tezaurs.lv ir pat vairāki skaidrojumi:
Monologs:
- viena cilvēka samērā ilga nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
- viena literāra tēla samērā gara nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
- daiļdarbs vai tā daļa, kas uzrakstīta šādas runas formā.
Dzīvē noteikti būs situācijas, kad būs jāsagatavo runa. Tas prasa rūpīgu darbu. Vispirms — nepieciešams runas plāns. Tas palīdz izveidot runu atbilstoši tās mērķim, nepazaudējot domu gaitu, neiegrimstot sīkumos, nenovirzoties no temata.
Tradicionāli tiek izdalītas šādas teksta sastāvdaļas:
- ievads;
- iztirzājums jeb galvenā daļa;
- nobeigums.
Ievada uzdevums ir izraisīt klausītāju uzmanību, koncentrēt uzmanību, veidot runātāja un klausītāju kontaktu, sagatavot labvēlīgus psiholoģiskos priekšnoteikumus runas uztverei. Ievadā jāpasaka vismaz 2-3 teikumi, kuros tiek formulēts runas temats, uzdevumi.
Iztirzājumā tiek analizēta tēma. Lai pamatotu gan tēmas izvēli, gan savus spriedumus, jāspēj pārliecinoši pierādīt savas domas.
Pierādīšana sastāv no trim elementiem:
- apgalvojuma izteikšana;
- argumentu izvēle — formulē skaidrus un precīzus apgalvojumus, kas pilnībā atbilst analizējamajam tematam, pieteiktajai problēmai vai jautājumam;
- pierādīšanas veids — izmanto loģiskus argumentus un pamato tos ar precīziem un iederīgiem pierādījumiem, izmanto atsauces uz informatīvu vai literāru tekstu, kas saistīts ar tematu, faktus un savu personisko pieredzi.
Apgalvojumam jābūt precīzi un saprotami formulētam. Runas laikā nedrīkst nonākt pretrunās.
Nobeigums ir runas atrisinājums. Nobeigumā var atkārtot secinājumus, vispārināt iepriekš teikto, norādīt perspektīvas, izteikt novēlējumu, izmantot kādu spilgtu piemēru, citātu ilustrācijai.
Dialogs — saziņas forma, kuras laikā notiek domu, informācijas apmaiņa starp diviem sarunas partneriem.
Arī dialogam, tāpat kā monologam, ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Atšķirība ir tāda, ka dialogu nevaram sīki izplānot, jo dabiskā dialogā tikai daļēji var paredzēt sarunu biedra reakciju, atbildes, jautājumus.
- Uzsākot dialogu, visu uzmanību vajag veltīt sarunas partnerim.
- Uzdodot jautājumus, kā arī atbildot uz tiem, jāskatās uz sarunas partneri.
- Uzmanīgi noklausies jautājumu! Ja jautājums ir pretrunīgs vai neesi to sapratis, lūdz to atkārtot vai pārfrāzē un pavaicā, vai esi pareizi sapratis.
- Atbildi tieši uz jautājumu! Ja sarunas partneris vēlas uzzināt specifisku informāciju, kuru tu nezini, tā arī pasaki, nevis fantazē.
- Uzdodot jautājumu ar "Vai...?", esi gatavs, ka vari saņemt vienzilbīgu atbildi, tāpēc ir labi vaicāt uzreiz arī pēc pamatojuma.
- Dialogs nav tikai apmainīšanās ar jautājumiem un atbildēm, izsaki savu komentāru, viedokli par dzirdēto, izmanto 3 P taktiku — paslavē, papildini, pajautā!
- Dialoga noslēgumā neaizmirsti izmantot piemērotas noslēguma un pieklājības frāzes!
Ikdienas saziņā, sociālajos tīklos, TV vai radio varam novērot, ka tiek lietots sarunas veids intervija. Lai to labāk apgūtu, nepieciešams noskaidrot nosacījumus, kas būtu jāievēro.
Intervija — publicēta saruna ar kādu personu.
Intervijas mērķis ir iegūt noteiktu informāciju un iepazīstināt ar to konkrētu auditoriju.
Sarunu par interviju var uzskatīt tikai tad, ja ir trīs sarunas partneri – intervētājs, intervējamais un informējamie.
Intervētājs — persona, kas izvēlas intervējamo un vada interviju atbilstoši tās mērķim un tēmai.
Intervējamais — atbilstoši intervijas mērķim un tēmai izvēlēta konkrēta persona.
Informējamie — personas, kam adresēta intervija.
Intervējamais — atbilstoši intervijas mērķim un tēmai izvēlēta konkrēta persona.
Informējamie — personas, kam adresēta intervija.
Vari atkārtot mācīto 6. klasē.
Intervijas tapšanas posmi:
1. posms. Gatavošanās intervijai: intervējamās personas izvēle atbilstoši mērķim; intervijas norises vietas, laika un tēmas saskaņošana; intervijas plānošana (jautājumu izvēle; nepieciešamie piederumi ierakstam, pierakstam; intervējamā tēla izveide).
2. posms. Intervijas process.
Ievads: sasveicināšanās, iepazīšanās; noskaņas radīšana; intervijas nolūka precizēšana).
Galvenā daļa: saruna par konkrēto tēmu, izmantojot sagatavotos jautājumus.
Noslēgums: kopsavilkums par sarunu; intervijas nozīmīguma apliecinājums; precizējums pirms publicēšanas; atsveicināšanās.
3. posms. Intervijas publicēšana. Intervijas publicēšana iespējama, ja tā saskaņota ar intervējamo.
Intervijā izmanto daudzveidīgus jautājumus — no vienkāršākā uz sarežģītāko. Tos iedala slēgtajos un atklātajos.
Slēgtie jautājumi sākas ar vārdu — "vai". Atbildēt uz tiem var ar "jā" un "nē".
Vai tev patīk mācīties?
Atklātie jautājumi rosina uz plašāku atbildi.
Kā tu mācies?
Svarīgi!
Intervējot kādu personu, atceries par ētiku! Lieto pieklājības frāzes! Pierakstot interviju, ievēro ortogrāfijas un interpunkcijas lietojuma normas.
Ekspresintervija — īsa un konkrēta saruna par kādu konkrētu tēmu.
Pazīmes, kas jāņem vērā ekspresintervētājam:
- īsi, precīzi jautājumi;
- 3-5 jautājumi;
- viens konkrēts viedoklis.
Pazīmes, kas jāņem vērā ekspresintervējamajam:
- īsas, kodolīgas atbildes uz jautājumiem;
- ātra atbilžu sniegšana;
- saprotams viedokļa formulējums.
Noskaties video par ekspresintervijas veidošanu!
Atsauce: