2. Mugurkaulnieku gremošanas orgānu sistēma

Mugurkaulnieki ir hordaiņu tipa dzīvnieki. To barošanās veids un gremošanas sistēma ir cieši saistīta ar pielāgošanos dzīvesveidam – kādu barību uzņem, kā tā tiek iegūta un sagremota.

 

Zīdītājiem gremošanas orgānu sistēma sākas ar muti. Tajā ir zobi, mēle, izdalās siekalas. Zobi tiek iedalīti:

 

 

Atkarībā no uzņemamās pārtikas, zīdītājiem atšķiras zobu forma, zobu daudzums.

 

 

Pēc mutes dobuma barība virzās no rīkles pa barības vadu uz kuņģi. Lielākoties visiem zīdītājiem ir viens kuņģis (tāpat kā cilvēkiem), bet daļai dzīvnieku - atgremotājiem, ir četru kameru kuņģis. Govīm, aitām, kazām, stirnām, briežiem, aļņiem un citiem izteiktiem zālēdājiem, kuņģis ir sadalīts četrās daļās - spureklī, aceknī, grāmatniekā un glumeniekā. Kad atgremotāji barību norij pirmo reizi, tā nokļūst pirmajos divos kuņģa nodalījumos - spureklī un aceknī, kur to sadala mikroorganismi. Tad barība tiek atrīta atpakaļ mutes dobumā un dzīvnieks košļā barību vēlreiz - notiek atgremošana. Pēc tam norītā barība nonāk trešajā un ceturtajā kuņģa nodalījumā - grāmatniekā un glumeniekā, kur to sašķeļ kuņģa sula un enzīmi.

Atgremotāju kuņģa uzbūve

Pēc kuņģa turpinās barības vielu šķelšana zarnās, to uzsūkšana. Atkarībā no barošanās veida, arī zarnu garums, procesi zarnās atšķiras. 

 

Zīdītājiem fekālijas jeb nesagremotās barības atliekas tiek izvadītas caur anālo atveri jeb ānusu.

 

Putni barību uztver ar knābi. Mutes dobumā nav zobu, bet ir mēle, kas ļoti atšķiras pēc izskata, atkarībā no funkcijas. Piemēram, 

Viena no pazīmēm pēc kā atšķir putnus, ir to knābis. Knābji putniem var būt ļoti īsi, necili, dažiem putniem knābju garums var sasniegt iespaidīgus izmērus. Knābji ir gan taisni, gan līki, gan plakani. Tie var būt ļoti smalki, bet var būt arī biezi un strupi. Putnu knābis veic noteiktu funkciju - barības meklēšanu dūņās, riekstu dauzīšanu vai gaļas plēšanu. Piemēram, zoss ar plakano knābi nespētu efektīvi plosīt gaļu, bet peļu klijānam būtu grūti no koka dobuma dabūt laukā kukaiņus. 

 

 

Pēc muskuļkuņģa barība nonāk zarnās (divpadsmitpirkstu, tievajā, aklajā, resnajā, taisnajā), kur turpinās tās sagremošana un uzsūkšana. Nesagremotās barības atliekas nonāk kloākā un tiek izmestas no organisma. Putniem gremošana ir ātra, jo lidošanai nepieciešams daudz enerģijas.

 

 

Rāpuļi (čūskas, ķirzakas, bruņurupuči, krokodili) ir aukstasiņu dzīvnieki. Rāpuļiem parasti ir vienkāršāka gremošanas sistēma nekā zīdītājiem, un barības pārstrāde notiek lēnāk, jo vielmaiņa ir zemāka. Latvijā sastopamie rāpuļi - čūskas un ķirzakas, lielākoties ir gaļēdāji, retos gadījumos - visēdāji.

Mute ir pirmā gremošanas sistēmas daļa – tajā barība tiek satverta, mehāniski apstrādāta un sajaukta ar siekalām. Zobi satver un notur medījumu, bet ar tiem barība netiek sakošļāta. Dažām čūskām ir indes zobi (piemēram, odzēm), kas ievada indi upurī (čūskām indīgie zobi ir savienoti ar indes dziedzeriem, kas attīstās no siekalu dziedzeriem). Čūskām un ķirzakām mēle ir taustes orgāns. Bruņurupučiem nav zobu, jo tiem ir raga plātnes, ar kurām tie nokož un samaļ barību. Gan žoklis, gan barības vads ir ļoti elastīgs (īpaši čūskām), kas ļauj norīt lielus barības gabalus. Arī rāpuļiem kuņģis satur skābi, izdala gremošanas enzīmus. Tievajā zarnā notiek barības vielu šķelšana un uzsūkšanās. Enzīmus veido aizkuņģa dziedzeris un žulti - aknas. Barības nesagremotās atliekas tiek uzkrātas taisnajā zarnā, kas beidzas ar kloāku – kopēju atveri, kurā ietek arī urīna un dzimumdziedzeru saturs (līdzīgi kā putniem, atšķirībā no zīdītājiem).

 

Abinieki (vardes, krupji, tritoni) ir pirmie mugurkaulnieki, kas pielāgojušies dzīvei gan ūdenī, gan uz sauszemes. Tie ir plēsīgi – barojas galvenokārt ar kukaiņiem, tārpiem un citiem sīkiem dzīvniekiem. To gremošanas orgānu sistēma ir vienkāršāka nekā zīdītājiem, putniem vai rāpuļiem, bet tāpat labi attīstīta. Līdzīgi kā rāpuļiem - tā sākas ar muti un beidzas ar kloāku. Mutē ir izteikti izvirzāma mēle (īpaši var novērot vardēm), kas paredzēta barības satveršanai. Augšžoklī ir nelieli zobiņi, kas palīdz noturēt barību, bet nepiedalās tās sakošļāšanā, jo barība tiek norīta vesela. Barības vads, kurā nonāk nesagremotā barība, ir īss un elastīgs. Caur to barība nonāk kuņģī, kas tāpat kā citiem mugurkaulniekiem izdala skābi un gremošanas enzīmus. Dažiem abiniekiem kuņģis ir pielāgojies, lai sagremotu nelielus kaulus un čaulas.

Aizkuņģa dziedzeris un aknas iesaistās barības šķelšanā tievajā zarnā, tālāk barības vielas arī tur uzsūcas. Taisnajā zarnā uzkrājas nesagremotās barības vielas un caur kloāku izvada lieko laukā no organisma.

 

 

Zivis dzīvo ūdenī, tādēļ to gremošanas sistēma ir pielāgota ūdens dzīvesveidam. Tā ir labi attīstīta, ar zināmām variācijām starp dažādām zivju grupām (piemēram, kaulzivīm un skrimšļzivīm).

Mute, ar ko sākas barošanās ceļš, satur zobus vai kaulu plāksnes, kas kalpo medījumu turēšanai. Zivis barību tikai satver, bet nesasmalcina, tāpēc to zobiem ir koniska forma. Daudzām zivīm ir zobi gan uz žokļiem, gan dažreiz uz aukslējām un mēles. Asi, smalki zobi ir plēsīgajām zivīm (piemēram, zandartiem, līdakām), bet nelieli, platāki zobi - augēdājām/visēdājām zivīm (piemēram, karūsām, raudām). Pa īsu, muskuļotu barības vadu, barība tiek virzīta uz kuņģi, kurā, tāpat kā visiem mugurkaulniekiem sākas barības šķelšanas procesi, kas tālāk jau norisinās tievajā zarnā. Barības vielas uzsūcas tievajā zarnā, taisnā zarna uzkrāj nesagremoto, bet caur anālo atveri (tāpat kā zīdītājiem) atlikumvielas tiek izvadītas laukā.