3. Biomas un klimata joslas

Zeme ir sadalīta dažādās klimata joslās, un katrā no tām izveidojušies savi raksturīgie dabas apgabali jeb biomas. Tie atšķiras ar temperatūru, nokrišņiem, augsni, augiem un dzīvniekiem. Dažās biomās valda bargi apstākļi, kuros iespējams izdzīvot tikai nelielam skaitam sugu, bet citās dabas bagātība ir milzīga. No ledājiem polārajos reģionos līdz tropu lietusmežiem pie ekvatora – biomas atspoguļo Zemes daudzveidību un parāda, cik dažādas var būt dzīves formas uz mūsu planētas. 

Polārie tuksneši atrodas Zemes ziemeļu un dienvidu galos – Arktikā un Antarktīdā. Šajās teritorijās valda ļoti auksts un sauss klimats. Gaisa temperatūra lielāko gada daļu ir zem nulles, un nokrišņu ir ļoti maz, tāpēc arī sniega sega veidojas lēni un var saglabāties gadiem. Ziemas ir garas un tumšas, bet vasaras – īsas un vēsas.

Augsne šeit gandrīz neveidojas, jo lielāko daļu zemes klāj ledus vai sasalusi zeme – ilgadējais sasalums (permafrosts). Ainava ir plakana un atklāta, bez kokiem un krūmiem, bieži redzami tikai ledāji un klintis.

Augu valsts ir ļoti nabadzīga – aug tikai sūnas, ķērpji un dažas nelielas zāles, kas spēj izdzīvot īsajā vasarā. Toties dzīvnieki ir lieliski pielāgojušies aukstumam: ziemeļos (Arktikā) dzīvo polārlāči, roņi, valzivis, lapsas un ziemeļbrieži, bet dienvidos (Antarktīdā) – pingvīni, jūras putni un roņi.

Cilvēka saimnieciskā darbība šajās teritorijās ir ļoti ierobežota, jo apstākļi ir pārāk skarbi. Tomēr zinātnieki šeit veic pētījumus, un Arktikas reģionā notiek naftas, gāzes un zivju ieguve. Starp Arktiku un Antarktīdu ir dažas reģionālas atšķirības: Arktika ir Ziemeļu Ledus okeāns ar tam piederošām jūrām un Eirāzijas un Ziemeļamerikas kontinenta ziemeļu apgabali, tur dzīvo arī cilvēki (piemēram, inuīti), bet Antarktīda ir kontinents, ko pilnībā klāj ledus, un tur pastāvīgi dzīvo tikai zinātnieku ekspedīcijas.

 

 

Tundra un mežatundra veidojas subpolārajās joslās, kas atrodas starp polārajiem tuksnešiem un skujkoku mežiem (taigu). Tās sastopamas Ziemeļeiropā, Sibīrijā, Aļaskā un Kanādas ziemeļos, kā arī Grenlandes piekrastē.
Šeit valda auksts un drēgns klimats – ziemas ir garas un ļoti aukstas, bet vasaras – īsas un vēsas. Gaisa temperatūra vasarā reti pārsniedz +10 °C, un nokrišņu ir maz. Zeme lielākoties ir mūžīgajā sasalumā (permafrostā), tāpēc ūdens vasarā neiesūcas dziļi, veidojot purvus un nelielus ezerus.
Ainava tundrā ir plaša un atklāta, bez kokiem. Mežatundrā jau parādās atsevišķi krūmi un mazi koki, piemēram, bērzi un vītoli.
Augu valsts ir pielāgota aukstumam un īsajai vasarai – aug ķērpji, sūnas, zemi krūmi un dažas zāles. Veģetācijas periods ilgst tikai 2–3 mēnešus.
Dzīvnieki arī ir pielāgojušies skarbajiem apstākļiem: ziemeļbrieži, polārlapsas, zaķi, lemingi, kā arī daudzi putni, kas vasarā šeit ligzdo, bet ziemā aizlido uz siltākām zemēm. Viņiem ir biezs apmatojums un tauku slānis, kas pasargā no aukstuma.
Cilvēka saimnieciskā darbība tundrā ir ierobežota – te galvenokārt nodarbojas ar medībām, zveju un ziemeļbriežu audzēšanu. Dažās teritorijās tiek iegūti derīgie izrakteņi, piemēram, nafta un gāze, taču tas apdraud trauslo dabu.
Eiropas tundra (piemēram, Skandināvijā) ir mitrāka, bet Sibīrijas un Ziemeļamerikas tundra – sausāka un vēsāka. Mežatundra ir pārejas zona uz taigu, tāpēc tur klimats ir nedaudz siltāks un augi aug bagātīgāk

 

 

Taiga jeb skujkoku meži ir lielākā sauszemes bioma pasaulē, kas stiepjas plašā joslā Ziemeļamerikā (Kanādā, Aļaskā) un Eirāzijā (Skandināvijā, Sibīrijā). Šeit dominē kontinentāls subarktisks klimats ar ļoti garām, aukstām ziemām, kas regulāri sasniedz -40 °C , un īsām vasarām. Koki, galvenokārt egles un priedes, ir pielāgojušies šai videi, pateicoties to mūžzaļajām, vaskotajām skujām.

Augsnes ir skābas un barības vielām nabadzīgas podzola augsnes, un lielā daļā Sibīrijas tās klāj mūžīgais sasalums. Ainavā dominē blīvi meži, ko pārtrauc purvi un ezeri. Dzīvnieku valstība ir pielāgota aukstumam, piemēram, aļņi, lāči, lūši un caunas. Šie dzīvnieki izdzīvo, pateicoties biezam kažokam un tauku slānim.

Cilvēka galvenā saimnieciskā darbība ir mežsaimniecība un kokapstrāde, jo taiga ir nozīmīgs koksnes resurss. Ienākumus sniedz arī naftas un gāzes ieguve. Klimata un augsnes dēļ lauksaimniecība ir ierobežota. Reģionālas atšķirības izpaužas, piemēram, Austrumsibīrijā, kur skarbo ziemu dēļ dominē lapegle, vienīgais skujkoks, kas nomet skujas. Taiga ir unikāla un trausla ekosistēma, kuru apdraud mežizstrāde un ieguves rūpniecība.

 

 

Jauktie meži veido nozīmīgu ekosistēmu mērenajā joslā, kas izplatīta Ziemeļamerikas austrumos, Austrumeiropā un Ķīnas daļās, tostarp Latvijā. Šo zonu raksturo mērens klimats ar labi izteiktiem četriem gadalaikiem, ar pietiekami siltām vasarām un salīdzinoši mērenām, sniegotām ziemām. Šis klimats ļauj līdzās pastāvēt gan lapu kokiem (ozoliem, kļavām), gan skujkokiem (priedēm un eglēm), radot jauktu koku audzi.
Šeit ir velēnu podzolaugsnes un velēnu karbonātaugsnes, jo lapu koku nobirumi ātri sadalās, veidojot barības vielām bagātu trūdvielu slāni. Ainavu veido sulīgi, daudzslāņaini meži, kas rudenī pārsteidz ar lapu krāsu daudzveidību. Dzīvnieku valsts ir bagātīga un ietver gan zālēdājus, piemēram, stirnas, gan plēsējus, kā lapsas un vilki. Daudzi putni šo zonu izmanto kā vasaras mājvietu, rudenī migrējot uz dienvidiem.
Saimnieciskā darbība ir intensīva, labā klimata un augsnes auglības dēļ jauktie meži ir biezi apdzīvoti, un liela daļa teritorijas tiek izmantota lauksaimniecībai. Tiek attīstīta arī mežsaimniecība un rūpniecība. Diemžēl sākotnējie meži ir stipri izmainīti vai izcirsti cilvēka darbības rezultātā. Jauktie meži ir ļoti nozīmīgi, jo tie ir viena no bioloģiski daudzveidīgākajām mērenās joslas ekosistēmām.

 

Platlapju meži (vai mērenās joslas lapu koku meži) ir sastopami reģionos ar mērenu klimatu Ziemeļamerikas, Eiropas, Austrumāzijas un Dienvidamerikas dienvidu daļās. Šo biomu raksturo labi izteikti četri gadalaiki ar siltām vasarām un mērenām ziemām. Gadskārtējais nokrišņu daudzums ir pietiekams un vienmērīgs, kas nodrošina augstu bioloģisko produktivitāti. Dominējošās koku sugas ir lapu koki – ozoli, kļavas, dižskābarži un oši, kas rudenī met lapas, lai izturētu ziemas aukstumu.
Augsnes ir brūnās mežu augsnes (brūnzemes), kas ir ļoti auglīgas, jo trūdvielas veidojas no ātri sadalošām lapām. Lapu meži ir ļoti daudzslāņaini, radot daudzveidīgas dzīvotnes. Dzīvnieku valsti veido brieži, mežacūkas, lapsas, putni un mazi grauzēji. Daudzi dzīvnieki pielāgojas ziemai, mainot kažoku, migrējot vai ziemojot (gulēt).

Tā kā šī ir zona ar auglīgu augsni, cilvēka saimnieciskā darbība ir ļoti intensīva, liela daļa sākotnējo mežu ir aizstāta ar lauksaimniecības zemēm un apdzīvotām vietām. Platlapju meži ir viena no visvairāk apdraudētajām biomas zonām, jo tie atrodas blīvi apdzīvotajos pasaules reģionos.

 

 

 

Stepes un mežastepes ir biomas, kas atrodas mērenajā joslā sausākos apgabalos, galvenokārt Eirāzijas centrālajā un dienvidu daļā – no Ungārijas līdz Mongolijai un Ķīnai. Līdzīgas teritorijas sastopamas arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Šajos reģionos valda kontinentāls klimats ar karstām vasarām un aukstām ziemām, un nokrišņu daudzums ir neliels – vidēji no 250 līdz 500 milimetriem gadā. Tieši sausuma dēļ šajās teritorijās neveidojas blīvi meži, bet dominē plašas zālāju ainavas.
Augsnes stepēs un mežastepēs ir ārkārtīgi auglīgas, īpaši melnzeme, kas ir bagāta ar humusu un labi piemērota lauksaimniecībai. Ainavu veido viļņoti līdzenumi ar retiem kokiem vai krūmiem, bet mežastepēs starp plašajiem zālājiem redzamas ozolu, bērzu un citu lapu koku birzis. Augu valsti galvenokārt veido dažādas graudzāles – timotiņi, ciņu auzenes, stiebrzāles –, kā arī sausumizturīgi augi, piemēram, vērmeles un pelašķi.
Dzīvnieku pasaule ir bagāta un pielāgota plašajām atklātajām teritorijām. Šeit sastopami gan mazie grauzēji, piemēram, peles un susliki, gan lielie zālēdāji – brieži, antilopes un savvaļas zirgi. Stepju plēsēji ir lapsas, vilki un dažādi plēsīgie putni, tostarp stepju ērgļi un klijāni.
Cilvēka saimnieciskā darbība stepēs ir ļoti intensīva – lielākā daļa teritoriju tiek izmantota lauksaimniecībā, īpaši graudaugu, piemēram, kviešu un kukurūzas, audzēšanai, kā arī lopkopībai. Tomēr pārmērīga zemes apstrāde un monokultūru audzēšana daudzviet izraisa augsnes eroziju un stepju degradāciju.
Reģionāli stepes un mežastepes atšķiras pēc mitruma un augu segas: Ukrainas un Dienvidkrievijas stepes ir auglīgākas un mitrākas, savukārt Kazahstānas un Mongolijas stepes – sausākas un nabadzīgākas ar retāku veģetāciju. Mežastepēs klimats ir nedaudz mitrāks, tāpēc tur sastopams vairāk koku un krūmu, kas veido pāreju starp atklāto stepi un mežu.

 

 

 

Mērenie tuksneši un pustuksneši veidojas mērenajā joslā sausākajos apgabalos, piemēram, Ziemeļamerikas dienvidrietumos, Dienvidamerikas centrālajā daļā, Austrālijas iekšzemē un Centrālāzijas plašumos. Šajos reģionos valda kontinentāls klimats ar karstām vasarām, aukstām ziemām un ļoti ierobežotu nokrišņu daudzumu – parasti mazāk nekā 300 mm gadā.

Augi ir reti un pielāgoti sausumam, bieži ar dziļām saknēm, sīkiem vai vaska pārklātiem lapojumiem, piemēram, kaktusiem, krūmiem un sausumizturīgām zālēm. Tuksnešu augsnes parasti ir smilšainas vai akmeņainas, ar nelielu organisko vielu daudzumu, kas padara tās mazāk auglīgas. Ainava ir plaša un atklāta, ar kalniem, plato līdzenumiem un smilšu kāpām. Dzīvnieku valsts ir pielāgojusies skarbajiem apstākļiem; sastopami grauzēji, rāpuļi, putni un plēsēji, kas spēj ilgstoši izturēt sausumu. Cilvēka saimnieciskā darbība ir ierobežota, bet vietām tiek izmantota ganība dzīvniekiem, minerālu ieguve un mazs lauksaimniecības apjoms.

Reģionālās atšķirības parādās pēc temperatūras amplitūdas un nokrišņu daudzuma – Austrālijas tuksneši ir karstākie, bet Centrālāzijas pustuksneši piedzīvo bargas ziemas.

 

 

 

Mūžzaļie cietlapju meži un krūmāji izplatīti subtropu joslā, piemēram, Vidusjūras reģionā, Kalifornijā, Čīles centrālajā daļā, Dienvidāfrikā un Austrālijas dienvidrietumos. Šajos apgabalos valda karstas, sausas vasaras un mitras ziemas, kas veido tipisku Vidusjūras tipa klimatu.

Augi ir pielāgoti sausumam – to lapas bieži ir cietas un vaskotas, lai samazinātu ūdens zudumus. Ainavu veido zemu krūmāju un mazu koku audzes, bieži mijoties ar atklātām zālienu platībām. Augsnes parasti ir mālainas vai smilšainas, ar mērenu auglību. Dominē olīvkoki, vīnogulāji, lauru koki, ciedri un dažādi krūmi. Dzīvnieku valsti veido nelieli zālēdāji, grauzēji, putni un plēsēji, piemēram, lapsas un ērgļi.

Cilvēka saimnieciskā darbība ir ļoti aktīva – plaši tiek audzēti graudaugi, olīves, vīnogas un dārzeņi, kā arī nodarbojas ar tūrisma un pilsētu attīstību. Reģionāli Vidusjūras reģions ir mitrāks un auglīgāks, savukārt Austrālijas un Kalifornijas cietlapju meži bieži sastopami sausākos un kalnainos apgabalos.

 

 

 

Tropu tuksneši un pustuksneši veidojas tropu joslā, galvenokārt starp 20° un 30° platuma grādiem ziemeļu un dienvidu puslodē. Tie ir vieni no sausākajiem apgabaliem uz Zemes, piemēram, Sahāra Āfrikā, Arābijas tuksnesis, Gobi tuksnesis. Šajos reģionos valda karsts klimats ar ļoti nelielu nokrišņu daudzumu, bieži vien mazāk par 250 mm gadā, un dienas temperatūra vasarā var sasniegt 50 °C, bet naktīs būtiski pazemināties.

Augi ir reti un pielāgoti sausumam – tajos dominē kaktusi, sukulenti, krūmi un zālieni, kas spēj uzkrāt un taupīt ūdeni. Dzīvnieku pasaule ir ierobežota, bet sastopami grauzēji, rāpuļi, putni un plēsēji, kuri spēj izdzīvot skarbajos apstākļos. Augsnes parasti ir smilšainas vai akmeņainas, ar nelielu organisko vielu daudzumu, kas padara tās mazāk auglīgas. Ainavas veido plaši līdzenumi, smilšu kāpas un akmeņainas plato zonas, kur praktiski nav pastāvīgas veģetācijas.

Cilvēka darbība šajos biomos ir ierobežota, taču vietām tiek izmantota ganība, minerālu ieguve un neliela lauksaimniecība. Reģionāli tropu tuksneši atšķiras pēc temperatūras amplitūdas un nokrišņu daudzuma – Sahāras tuksnesī ir karstākās un sausākās teritorijas, savukārt Gobi un Atakamas tuksneši piedzīvo bargākas ziemas un nedaudz mitrākus periodus.

 

 

 

Savannas un skrajmeži izplatīti subekvatoriālajā joslā, galvenokārt Āfrikas centrālajā un austrumu daļā, Dienvidamerikas ziemeļos un Austrālijas ziemeļos. Tos raksturo plaši zālāji ar atsevišķiem kokiem vai krūmiem, kas nodrošina brīvas pārvietošanās iespējas lieliem dzīvniekiem. Klimatu nosaka izteikts mitrais un sausais gadalaiks, kur lietainajā sezonā nokrišņu daudzums ir liels, bet sausajā periodā zālāji kļūst brūni un ūdens avoti izžūst. Augsnes parasti ir smilšainas vai mālainas, vidēji auglīgas un piemērotas ganībām. Savannu un skrajmežu floru veido graudzāles, krūmi un izturīgi koki, piemēram, akācijas un baobabi, kas spēj izturēt sausuma periodus. Dzīvnieku pasauli dominē lieli zālēdāji – ziloņi, žirafes, zebras, antilopes un bizoni, kā arī plēsēji, piemēram, lauvas, gepardi un hiēnas. Šajos biomos sastopami arī dažādi putni un rāpuļi, kas pielāgojušies skarbajam klimatam.

Cilvēka saimnieciskā darbība ir orientēta uz ganību, nelielu lauksaimniecību un tūrisma attīstību, taču pārāk liela lopkopība var radīt augsnes degradāciju. Reģionālās atšķirības ir saistītas ar nokrišņu daudzumu un augšanas sezonas ilgumu – Austrumāfrikas savannas ir mitrākas un auglīgākas, savukārt Austrālijas ziemeļos sastopamās savannas ir sausākas un mazāk apdzīvotas.

 

 

 

Sezonāli mitrie jeb musonu meži izplatīti subekvatoriālajā joslā, piemēram, Indijā, Dienvidaustrumāzijā un Rietumāfrikā. Tie attīstās teritorijās, kur nokrišņi ir sezonāli sadalīti – lietus sezonā meži kļūst sulīgi un blīvi, bet sausuma periodā daļa koku nomet lapas, pielāgojoties ūdens trūkumam. Klimats ir karsts un mitrs lietainajā sezonā, bet sausajā periodā temperatūra var būt augsta un nokrišņu gandrīz nav. Augsnes parasti ir mālainas un vidēji auglīgas, nodrošinot bagātīgu veģetāciju lietus sezonā. Ainavu veido blīvi koku audzes, krūmi un dažādi lianas un epifīti, kas izmanto koku stumbrus augšanai.

Augu valsti veido tropu cietlapju koku sugas, bambusi, palmas un lianas, bet sausuma periodā dominē lapu nobirums un zemākie krūmi. Dzīvnieku pasauli veido plēsēji un zālēdāji, piemēram, pērtiķi, brieži un dažādi putni, kā arī bagātīgs bezmugurkaulnieku klāsts.

Cilvēka darbība šajos mežos ietver kokmateriālu ieguvi, zemkopību un lauksaimniecību, kas var radīt mežu izciršanu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Reģionālās atšķirības ir saistītas ar nokrišņu daudzumu un sausuma ilgumu – Indijas musonu meži ir mitrāki, bet Dienvidaustrumāzijas un Rietumāfrikas meži bieži piedzīvo ilgākus sausuma periodus.

 

 

 

Mitrie tropiskie lietusmeži atrodas ekvatoriālajā joslā, piemēram, Amazonas baseinā Dienvidamerikā, Kongo baseinā Āfrikā un Dienvidaustrumāzijas salās. Šīs biomas ir visbagātākās uz Zemes, ar milzīgu augu un dzīvnieku daudzveidību. Klimats ir karsts un mitrs visu gadu, ar vidējo temperatūru ap 25–28 °C un nokrišņiem, kas pārsniedz 2000–3000 mm gadā.

Augi aug vairākos stāvos, veidojot blīvu un daudzslāņainu mežu struktūru. Augsnes parasti ir mālainas vai smilšainas, bet ātri zaudē auglību, jo barības vielas koncentrējas augos. Dzīvnieku pasauli veido plēsēji, zālēdāji, putni, rāpuļi un bezmugurkaulnieki, piemēram, jaguāri, gorillas, putni un dažādi insekti.

Cilvēki nocērt kokus, attīra zemes gabalus lauksaimniecībai un izmanto dažādus dabas resursus. Tas bieži noved pie mežu izzušanas. Reģionālās atšķirības nosaka nokrišņu daudzums un augstuma atšķirības – Dienvidamerikas lietusmeži ir īpaši blīvi un mitri, savukārt Dienvidaustrumāzijas un Āfrikas meži dažviet piedzīvo sausākus periodus.

 

 

 

Kalnu biomas jeb augstumjoslojums ir sastopamas dažādās klimata joslās, un to izplatība atkarīga no augstuma. Jo augstāk vieta atrodas virs jūras līmeņa, jo zemāka temperatūra būs tajā. Tas ir saistīts ar gaisa blīvumu, kas samazinās, palielinoties augstumam. Kāpjot kalnā, ar katru kilometru (1000 m) temperatūra samazinās par 6 °C. Tādēļ mainās arī biomas – no mežiem kalnu pakājē līdz tundrai un pat sniega tuksnešiem virsotnēs. Šo parādību sauc par biomu augstuma joslojumu jeb vertikālo zonalitāti.