Demogrāfiskais sprādziens ir straujš iedzīvotāju skaita pieaugums īsā laika periodā, parasti saistīts ar ievērojamu dzimstības palielināšanos un mirstības samazināšanos. Šis fenomens parasti notiek pēc demogrāfiskās pārejas posma, kad sabiedrība pāriet no augstas dzimstības un mirstības līmeņa uz zemu mirstības līmeni, bet dzimstība vēl saglabājas augsta.
Šādu situāciju visbiežāk veicina medicīnas un higiēnas attīstība, kas ļauj efektīvāk cīnīties ar slimībām un būtiski samazina zīdaiņu mirstību. Tāpat liela nozīme ir labākai pārtikas pieejamībai, ko nodrošina lauksaimniecības un transporta attīstība. Daudzās sabiedrībās spēkā ir arī tradīcijas par lielām ģimenēm kā darbaspēka un vecumdienu drošības garantiju, bet atsevišķos gadījumos dzimstību ar pabalstiem un atvieglojumiem mērķtiecīgi veicina pati valsts.
Ja iedzīvotāju skaits pieaug pārāk strauji un infrastruktūra tam nav gatava, sāk trūkt dzeramā ūdens, lauksaimniecības zemes un enerģijas. Izglītības un veselības iestādēs veidojas pārslodze, pieaug bezdarbs, un pilsētās strauji izplešas pārapdzīvoti rajoni. Tāpat pastiprinās spiediens uz dabu, jo mežu izciršana un resursu patēriņš izraisa vides degradāciju. Ja pašu mājās trūkst iespēju, cilvēki bieži dodas peļņā uz citām valstīm. Tomēr demogrāfiskais sprādziens parasti nav bezgalīgs, jo, uzlabojoties izglītībai, labklājībai un pieejot ģimenes plānošanai, dzimstība ar laiku sāk kristies.
Vēsturē izdala trīs galvenos demogrāfiskos sprādzienus.
Pirmais notika neolīta periodā pirms aptuveni 10 000 gadu, kad cilvēki pārgāja no medīšanas un vākšanas uz vietsēžu dzīvi, lauksaimniecību un lopu audzēšanu. Otrais sākās 19. gadsimta sākumā Eiropā un Ziemeļamerikā līdz ar rūpniecības un medicīnas attīstību, kā rezultātā pasaules iedzīvotāju skaits līdz 1930. gadam dubultojās un sasniedza 2 miljardus. Trešais sprādziens sākās 20. gadsimta vidū pēckara periodā, skarot galvenokārt Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis, kur, strauji samazinoties bērnu mirstībai, sākās līdz šim visstraujākais iedzīvotāju skaita pieaugums.