Demogrāfiskais sprādziens ir straujš iedzīvotāju skaita pieaugums īsā laika periodā, parasti saistīts ar ievērojamu dzimstības palielināšanos un mirstības samazināšanos. Šis fenomens parasti notiek pēc demogrāfiskās pārejas posma, kad sabiedrība pāriet no augstas dzimstības un mirstības līmeņa uz zemu mirstības līmeni, bet dzimstība vēl saglabājas augsta.
Medicīnas attīstība: Uzlabojoties medicīnas aprūpei un higiēnai, mirstības līmenis, strauji samazinās zīdaiņu un mazu bērnu mirstība
Lauksaimniecības un pārtikas uzlabošanās: Jaunas lauksaimniecības tehnoloģijas un labāka loģistika nozīmē to, ka cilvēki mazāk cieš no bada un labāk uzturas.
Sociālās un kultūras izmaiņas: Daudzās sabiedrībās liela ģimene vēsturiski ir bijusi drošības garantija - vairāk darba roku uz lauka un atbalsts vecākiem vecumdienās.
Politiskie un ekonomiskie faktori: Reizēm arī pati valsts mērķtiecīgi mudina ģimenes radīt vairāk bērnu. Tiek piedāvāti gan finansiāli risinājumi, gan citas iespējas kā palīdzēt.
Kādas ir sekas?
Straujam iedzīvotāju pieaugumam ir divas puses. Ja valsts infrastruktūra nav tam gatava, ātri vien sākas problēmas:
Resursu trūkums: Pietrūkst dzeramā ūdens, lauksaimniecības zemes un iegūstamās enerģijas.
Sociālās un ekonomiskās problēmas: Skolas un slimnīcas ir pārpildītas, trūkst darba vietu, aug nabadzība un pilsētās veidojas pārapdzīvoti rajoni.
Vides degradācija: Lai pabarotu un izmitinātu vairāk cilvēku, tiek izcirsti meži, izsīkst ūdenstilpes un pieaug piesārņojums.
Migrācija: Ja pašu mājās trūkst iespēju un darba, cilvēki masveidā dodas peļņā uz citām valstīm.
Demogrāfiskais sprādziens parasti ir īslaicīgs fenomens, jo ar laiku dzimstības līmenis samazinās līdz ar ekonomiskās attīstības un izglītības uzlabošanos, kā arī mainoties sabiedrības normām un vērtībām.
Pirmais demogrāfiskais sprādziens notika līdz ar lauksaimniecības rašanos aptuveni pirms 10 000 gadiem neolīta periodā. Šī perioda laikā cilvēce pārgāja no klejotāju mednieku-vācēju dzīvesveida uz vietsēžu dzīvesveidu, ko raksturoja sistemātiska lauksaimniecība, graudaugu audzēšana un mājlopu pieradināšana. Šis pārejas process ļāva daudz regulārāk piekļūt pārtikai un nodzīvot ilgāku mūžu, tādējādi radot apstākļus cilvēku skaita pieaugumam.
Otrais demogrāfiskais sprādziens sākās 19. gadsimta sākumā, galvenokārt Eiropā un Ziemeļamerikā, kur notika strauja rūpniecības un urbanizācijas attīstība. Šajā laikā, no aptuveni 1800. gada līdz 1930. gadam, pasaules iedzīvotāju skaits dubultojās un sasniedza 2 miljardus. Šo pieaugumu izraisīja būtiski uzlabojumi medicīnā, pārtikas ražošanā, sanitārijā un transportā, kas samazināja mirstību, bet dzimstības līmenis saglabājās augsts.
Trešais demogrāfiskais sprādziens sākās 20. gadsimta vidū, pēc Otrā pasaules kara, galvenokārt attīstības valstīs Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā. Šajā periodā pasaules iedzīvotāju skaits ļoti strauji pieauga, galvenokārt pateicoties medicīnas un veselības aprūpes uzlabojumiem, kas ievērojami samazināja mirstību, īpaši bērnu mirstību, savukārt dzimstības līmenis saglabājās augsts.