Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņu kopš 19. gadsimta beigām galvenokārt noteikuši karos bojā gājušie, politisko režīmu maiņa un emigrācij. Šo faktoru dēļ valsts demogrāfiskie rādītāji pēdējos 100 gados ir būtiski svārstījušies.
19. gadsimta beigās, attīstoties rūpniecībai un uzlabojoties medicīnai, iedzīvotāju skaits auga un 1914. gadā sasniedza aptuveni 2,55 miljonus. Pirmais pasaules karš šo pieaugumu pārtrauca — aptuveni miljons cilvēku devās bēgļu gaitās uz Krieviju, un iedzīvotāju skaits strauji kritās.
Starpkaru periodā, pēc valsts izveides, situācija pakāpeniski uzlabojās, un 1935. gadā Latvijā dzīvoja jau apmēram divi miljoni cilvēku. Otrā pasaules kara laikā valsts atkal zaudēja daudz iedzīvotāju: tika iznīcināta liela daļa ebreju kopienas, kā arī simtiem tūkstošu cilvēku pameta valsti vai tika deportēti. Padomju okupācijas gados iebrauca liels skaits cilvēku no citām PSRS republikām, tāpēc 1959. gadā iedzīvotāju skaits atkal pārsniedza divus miljonus, bet 1989. gadā sasniedza maksimumu - 2,66 miljonus.
Pēc neatkarības atgūšanas sākās pretējs process. Sākotnēji no Latvijas aizbrauca daļa PSRS gados ieceļojušo iedzīvotāju, bet vēlāk, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un 2008. gada finanšu krīzes, daudzi devās darba meklējumos uz Rietumeiropu.
Arī dzimstība palika zema, bet mirstības līmenis saglabājās augsts, kas turpināja ietekmēt iedzīvotāju skaita samazināšanos. 2020. gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,9 miljoni cilvēku. Tajā pašā laikā Latvija piedzīvoja demogrāfiskās struktūras izmaiņas, kad palielinājās vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvars un samazinājās jauniešu un darbspējīgo iedzīvotāju skaits. Tas radīja izaicinājumus attiecībā uz valsts ekonomiku, sociālo drošību un veselības aprūpes sistēmu.
COVID-19 pandēmija vēl vairāk pasliktināja demogrāfisko situāciju, palielinot mirstības rādītājus un samazinot dzimstības līmeni. Mūsdienās Latvijas valdība cenšas īstenot dažādas politikas, lai veicinātu dzimstību, piesaistītu atpakaļ emigrējušos iedzīvotājus un uzlabotu valsts demogrāfisko situāciju. Neraugoties uz centieniem stabilizēt iedzīvotāju skaitu, prognozes liecina, ka Latvijā turpināsies iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Starpkaru periodā, pēc valsts izveides, situācija pakāpeniski uzlabojās, un 1935. gadā Latvijā dzīvoja jau apmēram divi miljoni cilvēku. Otrā pasaules kara laikā valsts atkal zaudēja daudz iedzīvotāju: tika iznīcināta liela daļa ebreju kopienas, kā arī simtiem tūkstošu cilvēku pameta valsti vai tika deportēti. Padomju okupācijas gados iebrauca liels skaits cilvēku no citām PSRS republikām, tāpēc 1959. gadā iedzīvotāju skaits atkal pārsniedza divus miljonus, bet 1989. gadā sasniedza maksimumu - 2,66 miljonus.
Pēc neatkarības atgūšanas sākās pretējs process. Sākotnēji no Latvijas aizbrauca daļa PSRS gados ieceļojušo iedzīvotāju, bet vēlāk, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un 2008. gada finanšu krīzes, daudzi devās darba meklējumos uz Rietumeiropu.
Arī dzimstība palika zema, bet mirstības līmenis saglabājās augsts, kas turpināja ietekmēt iedzīvotāju skaita samazināšanos. 2020. gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 1,9 miljoni cilvēku. Tajā pašā laikā Latvija piedzīvoja demogrāfiskās struktūras izmaiņas, kad palielinājās vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvars un samazinājās jauniešu un darbspējīgo iedzīvotāju skaits. Tas radīja izaicinājumus attiecībā uz valsts ekonomiku, sociālo drošību un veselības aprūpes sistēmu.
COVID-19 pandēmija vēl vairāk pasliktināja demogrāfisko situāciju, palielinot mirstības rādītājus un samazinot dzimstības līmeni. Mūsdienās Latvijas valdība cenšas īstenot dažādas politikas, lai veicinātu dzimstību, piesaistītu atpakaļ emigrējušos iedzīvotājus un uzlabotu valsts demogrāfisko situāciju. Neraugoties uz centieniem stabilizēt iedzīvotāju skaitu, prognozes liecina, ka Latvijā turpināsies iedzīvotāju skaita samazināšanās.