1. Senās Ķīnas civilizācija

Senās Ķīnas civilizācija izveidojas Austrumāzijā pie Huanhe (Dzeltenās upes) un Jandzi upes. Par civilizācijas sākumu tradicionāli uzskata aptuveni 2100. g. p. m. ē., kad saskaņā ar ķīniešu tradīciju, radās pirmā valdnieku dinastiju – Sja dinastija. Vēsturnieki par pirmo droši pierādīto dinastiju uzskata Šanu dinastiju.

 

Senās Ķīnas attīstībā galvenā nozīme bija Huanhe (Dzeltenajai) upei un Jandzi upei. 

Huanhe upe regulāri applūda un atstāja auglīgas dūņas, kas padarīja zemi piemērotu zemkopībai. Tomēr plūdi bieži izraisīja arī lielus postījumus. 

Pie upēm ķīnieši audzēja prosu, kviešus un rīsus. Viņi izbūvēja dambjus, kanālus un apūdeņošanas sistēmas, lai pasargātu laukus no plūdiem un nodrošinātu ūdeni sausuma laikā. 

 

 

 

Saskaņā ar seno ķīniešu leģendām Ju Lielais bija pirmais Sja dinastijas valdnieks, kurš spēja ierobežot postošos Huanhē plūdus.

Tā vietā, lai mēģinātu aizturēt ūdeni, viņš lika izbūvēt kanālus un novadīt to uz jūru. Leģenda vēsta, ka viņš vairāk nekā desmit gadus vadīja darbus un rūpējās par savu tautu. Ju Lielo Senajā Ķīnā uzskatīja par gudra valdnieka simbolu. 

 

 

Šanu dinastijas laikā attīstījās bronzas apstrāde, veidojās pirmās lielās pilsētas un radās senākā ķīniešu rakstība. Rakstu zīmes tika iegravētas bruņurupuču bruņās un dzīvnieku kaulos. Priesteri šos priekšmetus izmantoja pareģošanai, uzdodot jautājumus par valdnieka lēmumiem, karagājieniem, ražu vai citiem svarīgiem notikumiem. Tāpēc šos kaulus un bruņas dēvē par orākula kauliem, un tie ir svarīgi vēstures avoti, kas sniedz ziņas par Senās Ķīnas vēsturi un rakstības pirmsākumiem. 

 

 

Džou valdīšanas laikā radās priekšstats par debesu mandātu. 

Džou dinastijas laikā ne tikai nostirpinājās valdnieku vara, bet uzplauka arī filosofija. Šajā laikā dzīvoja divi ievērojami domātāji, kuru idejas būtiski ietekmēja Ķīnas kultūru. 

 

 

Konfūcijs mācīja, ka stipra valsts sākas ar tikumīgiem cilvēkiem. Viņš uzskatīja, ka bērniem jāciena vecāki, skolēniem – skolotāji, bet valdniekam jārūpējas par savu tautu. Viņa mācība uzsvēra godīgumu, cieņu, pienākuma apziņu un izglītības nozīmi. 

 

 

Laodzi tiek uzskatīts par daoisma pamatlicēju. 

Ar daoismu saistīts arī jiņ un jan simbols. Jiņ un jan – divi pretēji, bet viens otru papildinoši spēki. Iņ simbolizē mieru un tumsu, bet jan – gaismu un aktivitāti. Abi spēki kopā veido līdzsvaru pasaulē. 

 

 

Džou dinastijas beigās Ķīna sadalījās vairākās valstīs, kuras ilgstoši karoja savā starpā. Šajā laikā valdnieki centās nostiprināt armijas, tika būvēti nocietinājumi un attīstījās kara māksla. Pastāvīgie kari veicināja jaunu ieroču un militārās taktikas attīstību, bet vienlaikus radīja lielus postījumus un ciešanas Ķīnas iedzīvotājiem. 

 

221. g. p. m. ē. valdnieks Cjiņš Šihuans pirmo reizi apvienoja visas Ķīnas zemes vienā valstī un kļuva par pirmo Ķīnas imperatoru. 

 

 

Viņš ieviesa vienotu rakstību, naudu, mērus un svarus, kas atviegloja tirdzniecību un valsts pārvaldi. Imperators uzsāka arī Lielā Ķīnas mūra celtniecību, lai aizsargātu valsti no ziemeļu klejotāju uzbrukumiem. 

 

Pēc viņa pavēles tika izveidota arī slavenā Terakotas armija – vairāk nekā 8000 māla karavīru, zirgu un kaujas ratu, kas sargāja imperatora kapenes. 

 

Haņu dinastijas laikā Ķīna kļuva par vienu no varenākajām valstīm pasaulē. Attīstījās lauksaimniecība, zinātne un amatniecība. 

Šajā laikā ievērojamu ieguldījumu valsts attīstībā sniedza diplomāts un ceļotājs Džans Cjaņs (195. – 114. g. p. m. ē.). 

 

Viņa ceļojumi uz Vidusāziju palīdzēja izveidot Zīda ceļu

Pa Zīda ceļu uz citām zemēm nonāca zīds, porcelāns un vēlāk arī papīrs, savukārt uz Ķīnu tika ievesti zirgi, stikla izstrādājumi un garšvielas. Zīda ceļš palīdzēja izplatīties ne tikai precēm, bet arī jaunām idejām, reliģijām un izgudrojumiem. 

 

 

Haņu dinastijas laikā ievērojami attīstījās arī zinātne un tehnoloģijas. Tika pilnveidota papīra ražošana, attīstījās metālapstrāde un astronomija. 

 

Senās Ķīnas valsts pārvaldē valdīja imperators, kuru dēvēja par Debesu dēlu. Viņš pieņēma likumus, vadīja armiju un iecēla ierēdņus. Valsts tika sadalīta provincēs, kuras pārvaldīja vietējie ierēdņi. Haņu dinastijas laikā lielāku nozīmi ieguva izglītība. Cilvēki, kuri vēlējās kļūt par valsts ierēdņiem, mācījās Konfūcija idejas un kārtoja sarežģītus eksāmenus. 

 

Ķīnā radās arī viena no pasaulē senākajām rakstības sistēmām. Ķīniešu rakstība sastāv no hieroglifiem, kur katra zīme apzīmē vārdu vai jēdzienu. 

 

 

Reliģija un filosofija Senajā Ķīnā bija saistītas. Ķīnieši pielūdza savus senčus un ticēja, ka viņu gari turpina rūpēties par dzīvajiem. Tāpēc ģimenēs regulāri notika senču piemiņas rituāli. Sabiedrību ietekmēja konfūcisms un daoisms. Mūsu ēras sākumā no Indijas Ķīnā izplatījās arī budisms, kas mācīja līdzcietību, mieru un garīgo pilnveidošanos.