Paliekot siltākam klimatam, Latvijas teritorijā izzuda tundra, un tās vietā izveidojās meži, ezeri un purvi.
Ziemeļbrieži vairs nevarēja dzīvot šādos apstākļos, tie pārvietojās tālāk uz ziemeļiem, bet cilvēkiem vajadzēja pakāpeniski pielāgoties jaunajai videi. Viņu ikdiena kļuva daudzveidīgāka – medības, zveja un augu vākšana nodrošināja pārtiku visam gadam.
Svarīgi!
Tundra ir aukstā dabas zona ziemeļos, kur ir garas, ļoti aukstas ziemas un īsa vasara. Zeme ir mūžīgā sasaluma stāvoklī, tāpēc koki neaug – aug tikai sūnas, ķērpji un mazi krūmi. Tundrā dzīvo dzīvnieki, kas pielāgojušies aukstumam, piemēram, ziemeļbrieži, polārlapsas, lemingi, polārie zaķi un sniega pūces.
1. attēls: Tundras klimats – redzams mūsdienu Grenlandē
Šajā mezolīta posmā (ap 9000 – 5000 g. p. m. ē.) cilvēki apmetās pie ezeriem un upēm, piemēram, pie Lubānas un Burtnieka ezera. Viņi darināja vienkoča laivas, zvejas tīklus un harpūnas no kaula. Vāca ogas, riekstus, medu. Medīja aļņus, mežacūkas, taurus un bebriem līdzīgus dzīvniekus, bet ūdeņos ķēra līdakas, asarus un plaužus.
2. attēls: Mežacūka – mezolīta perioda cilvēku galvenais medījums Latvijas teritorijā
Mezolīta cilvēki dzīvoja nelielās grupās, pārsvarā tā bija asinsradinieku grupa, kas sastāvēja no 20 – 30 cilvēkiem. Viņu mājokļi bija vieglas slietņu tipa būves, pārklātas ar apstrādātu ādu. Sākotnēji ādas tika lietotas ar visu spalvu, bet vēlāk ādu ģērēja, padarot to mīkstāku un ūdensnecaurlaidīgu.
Darbu sadalījums šādā grupā:
- vīrieši – medības, zveju, darbarīku radīšana;
- sievietes – ēdiena pagatavošana, ādu apstrāde, bērnu aprūpe, trauku un apģērbu izgatavošana;
- bērni un pusaudži – palīdzēja vākšanā, ugunskura uzturēšanā, ūdens sagādē.
Cilvēki pārvietojās noteiktās zonās ap apmetni:
tuvs (100 – 200 m) – sievietes un bērni;
vidējs (2 – 3 km) – zveja un mazo zvēru medības;
tāls (līdz 10 km) – lielo dzīvnieku medības un resursu iegūšana.
Mezolīta cilvēki bija arī radoši amatnieki – viņi rotāja rīkus ar rakstiem un grebumiem, kas iespējams, bija saistīti ar ticējumiem vai piederību konkrētai grupai.
Svarīga nozīme bija kapulaukiem, piemēram, Zvejnieku kapulaukam pie Burtnieku ezera, kur atrasti apbedījumi ar dzīvnieku zobu piekariņiem un darbarīkiem. Tas liecina, ka cilvēki ticēja pēcnāves dzīvei.
3. attēls: Paleolīta, mezolīta un neolīta apmetnes un apbedījumi Latvijas teritorijā
4. attēls: Mezolīta darbarīki – kaula duncis, raga cirvis, akmens kalts, kaula ledus cirtnis un kauls.
Sabiedrība kļuva stabilāka – cilvēki veidoja ilgstošas apmetnes, sadarbojās, dalījās pieredzē un veidoja kontaktus ar citām grupām. Mezolīts bija pārejas laiks – cilvēki joprojām izmantoja dabu, bet viņu dzīvesveidā parādījās pirmās vietsēdības pazīmes un priekšnoteikumi ražotājsaimniecībai.
Atsauce:
1. attēls: “Tundra, Grenlande” (22.02.2023.), fotogrāfs Hannes Grobe, licencēts saskaņā ar CC BY-SA 2.5, izmantojot Wikimedia Commons.
2. attēls: “Mežacūka” (20.11.2025.), fotogrāfs Valentin Panzirsch, licencēts saskaņā ar CC BY-SA 3.0, izmantojot Wikimedia Commons.
4. attēls: "Mezolīta darbarīki.", Fotogrāfs Roberts Kaniņš. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.