PIRMĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Kad ledāji sen bija atkāpušies un Latvijas teritorijā klimats kļuva siltāks, cilvēku dzīvesveids būtiski mainījās. Ap 3000. – 2000. g.p.m.ē. šeit dzīvojošie cilvēki sāka audzēt labību, turēt mājlopus un veidot pastāvīgas apmetnes. Sākās neolīts, kad cilvēki no medniekiem un zvejniekiem kļuva par zemkopjiem un amatniekiem.
Lauki tika arti ar koka arkliem, bet mājopi – īpaši liellopi un aitas – nodrošināja pārtiku un apģērbu. Cilvēki apmetās upju un ezeru tuvumā, kur bija auglīga zeme un ūdens. No māla tika darināti trauki ar grezniem ornamentiem, kas bija ne tikai praktiski, bet arī apliecināja cilvēku gaumi un estētisko izjūtu.
Arkls ir senākais zemkopības darbarīks, ko izmanto, lai uzirdinātu un apgrieztu augsni pirms sējas.
Attēls 2: Cilindriska un pogveida dzintara krelle.
Šajā laikā radās arī dzintara apstrāde – dzintaru slīpēja un izmantoja rotu gatavošanai. Tas kļuva par svarīgu tirdzniecības preci, jo to ļoti augstu vērtēja arī citās zemēs.
Svarīgi!
Bronzas laikmetā, kas sākās ap 2000. - 1500. g. p.m.ē., cilvēki apguva metālapstrādi un sāka izmantot bronzu – vara un alvas sakausējumu – darbarīku, ieroču un rotu gatavošanai. Bronzas laikmeta beigās un dzelzs laikmeta sākumā ap Latvijas teritoriju sāk veidoties pirmās lielākās kopienas un ciltis, kuru pamatā bija radniecības sistēmas un kopīga teritorija.
Svarīgi!
Vēlāk ap 500. g. p. m. ē. sākās dzelzs laikmets, kad Latvijas teritorjā parādījas dzelzs, kas bija efektīvāks materiāls par bronzas sakausējumu. Dzelzs laikmeta vidū cilvēki sāka dzīvot nocietinātās apmetnēs, kas kalpoja gan aizsardzībai, gan tirgošanās un amatniecības centriem.
Piemērs:
Tieši šajā laikā Latvijas teritorija nonāca plašākā sakaru tīklā ar kaimiņtautām.
Ap Baltijas jūras piekrasti cilvēki sāka trigoties ar skandināviem, kuri šurp ieradās pēc dzintara. Pret dzintaru viņu mainījās ar dzelzs priekšmetiem, rotām un ieročiem. Šie kontakti sekmēja jaunu prasmju pārņemšanu – metālapstrādi, kuģošanu, tirdzniecības organizēšanu. Viens no zināmākajiem šādu kontaktu centriem bija Grobiņa Kurzemē, kur atrasti skandināvu kapulauki un priekšmeti, kas pierāda, ka tur pat dzīvojuši cilvēki no mūsdienu Zveidrijas un Dānijas teritorijām. Šie kontakti bagātināja vietējo sabiedrību un sekmēja amatniecības un tirdzniecības attīstību.
Attēls 3: Grobiņas pilsdrupas
Sabiedrība kļuva sarežģītāka – parādījas cilvēki, kuri vadīja saimniecību, tirgojās vai gatavoja rīkus. Pamazām veidojās tautas un ciltis, piemēram, kurši, zemgaļi, latgaļi un sēļi, kas katrs apdzīvoja noteiktu teritoriju, un veidoja savas paražas un tirdzniecības cēlus un kontaktus ar kaimiņiem. Cilvēki ticēja dabai un gariem, kas dzīvoja kokos, akmeņos vai ūdeņos. Neolīta laikmets bija laiks, kad cilvēki pirmo reizi apzināti veidoja savu vidi, pielāgojoties dabai un vienlaikus to pārveidojot.
Karte parāda apmetņu un apbedījumu izvietojumu Latvijas teritorijā dažādos aizvēstures posmos – paleolītā, mezolītā, mezolīta - neolīa pārejas laikā.
Ar sarkaniem punktiem apzīmētas paleolīta apmetnes, galvenokārt, upju krasots.
Ar oranžiem punktiem apzīmētas mezolīta apmetnes, galvenokrāt, Lubāna un Burtnieka ezera apkārtnē.
Ar dzelteniem punktiem mezolīta – neolīta apmetnes jeb pārējas posma apmetnes.
Ar zaļu neolīts – jaunākās apmetnes, koncentrētas pie Lubāna un Burtnieku ezeriem.
Apbedījumi apzīmēti ar trijstūriem, kas norāda uz rituālu un sabiedrības attīštību. Lielākā apbedījumu koncentrācija ir Lubānas ezera apkārtnē, kas liecina par ilgtošu apdzīvotību šajā reģionā.
Kartē ir redzami arī upju tīkli un ezeri (izceltie laukumi – Burtnieks, Lubāns), kas parāda, ka cilvēki izvēlējās dzīvot pe ūdens – tas nodrošināja pārtiku, medību iespējas un transportu. Kā arī neolītā ļāva veidot pirmās auglīgās labības zemes.
Atsauce:
1. attēls: "Grobiņas pilsdrupas, 2018. gada vasara" (21.10.2025.), fotogrāfs Mārtiņš Bruņenieks, licencēts saskaņā ar CC BY-SA 4.0, izmantojot Wikimedia Commons. Licencēts saskaņā ar GNU Free Documentation Licenci, versija 1.2. vai jebkura jaunāka versija.