Preču plūsmu galvenie virzieni un apjomi pasaulē.
Kā redzams no augšējās kartodiagrammas, vislielākie ārējās tirdzniecības apjomi ir Eiropas, Austrum;azijas un Ziemeļamerikas valstu reģioniem. Turklāt, prognozē, ka tuvākajos gados Austrumāzija, kurā ietilpst tādas lielvalstis kā Ķīna ar Taivānum, Japāna, Dienvidkoreja u.c. izvirzīsies pirmajā vietā. Jau tagad Ķīnas ārējās tirdzniecības kopapjoms ir apsteidzis ASV. Ķīnas juaņs ir kļuvis par starptautiski atzītu valūtu, līdztekus dolāram, kas sācis atdot savas vadošās pozīcijas. Ļoti lielas tirdzniecības plūsmas no Austrumāzijas reģiona valstīm iet uz Eiropu un Ziemeļameriku. No Eiropas uz Ziemeļameriku un Austrumāziju. Strukturāli dominē apstrādātās rūpniecības jeb sekundārā nozaru sektora preču produkcija. Nozīmīga ir kurināmā izejvielu ( naftas un dabasgāzes) plūsmas no Tuvo Austrumu jeb Persijas līča valstīm atpakaļ uz jau pieminētajiem pasaules reģioniem. Mūsdienās energoresursi ir pats svarīgākais ekonomiskās attīstības noteicošais faktors. Savukārt tādi reģioni kā Āfrika, Dienvidamerika, NVS ( Krievija, Kazahstāna u.c. Vidusāzijas republIkas), lielā mērā arī Austrālija pārsvarā eksportē dažādas primārā sektora preces - dažādu izejvielu resursus. Savukārt doto reģionu importā, lielā mērā dominē sekundārā sektora jeb apstrādātā produkcija. Tas rada šī reģiona valstu tirdzniecības struktūras disbalansu, kas ekonomiski nav uzskatāma par optimālu.
Starptautiskās tirdzniecības preču struktūra.
Svarīga ir arī tirdzniecības struktūra, jeb valsts eksportā un importā dominējošie preču veidi vai to grupas. Zināms, ka sekundārā sektorā apstrādātai gatavai produkcijai vai pat pusfabrikātiem, ir lielāka pievienotā vērtība nekā primārā sektorā iegūtiem, piemēram, lauksaimniecībā izaudzētiem, zvejniecībā nozvejotiem, mežsaimniecībā sagatavotiem apaļķoku baļķiem, iegūstošjā kalnrūpniecībā iegūtiem minerālresursiem, fosilajam kurināmam un cita veida dabas resursu izejvielām. Tāpēc, pēc valsts eksporta un importa struktūras, lielā mērā var spriest par attiecīgās valsts attīstības līmeni, par to piederību attīstītām vai attīstības valstīm. Pēdējās, sevišķi Āfrikā, vēsturiski saglabajājusies koloniālā transporta sistēma, ar izbūvētiem transporta ceļiem no izejvielu ieguves rajoniem uz ostu rajoniem, kuros notiek šo lētāko, tikai pirmapstrādi izgājušo izejvielu izvešana, eksports bieži uz bijušajām metropolēm un citām attīstītām valstīm. Nereti Āfrikas valstis importē gatavo produkciju, t.sk. pārstrādāto atpakaļ gatavu izstrādājumu veidā. Taču tas maksā dārgāk un valstīm, lai to kompemsētu, atkal jāpārdod pasaules tirgūs savas lētāk maksājošās izejvielas, lai nosegtu izmaksu starpību. Tā rezultātā notiek stagnējošo jaunattīstības valstu, pirmkārt jau Āfrikā, tad Latīņamerikā, mazāk D, DA Āzijā, pārmērīga dabas resursu ekspluatācija, ātrāka izsīkšana un vides degradācija, tautas slīgšana nabadzībā. To vēl vairāk pastiprina zemais izglītības līmenis, analfabētisms un straujie iedzīvotāju dabiskā pieauguma tempi, kuriem valsts ekonomiskā attīstība netiek līdzi, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, kāds tas kopumā dominē Z-Amerikā, Eiropā, Austrālijā un citur attīstītajā pasaulē. Sevišķi traģiska situācija ir t.s. Sāhelas zonas valstīs, kurās dabas resursu nepietiek pat elementārai cilvēku dzīvei un valstu saimniecību normālai funkcionēšanai. Šeit noris t.s. nabadzības aplis. Lielā mērā to nosaka arī šo valstu koloniālā pagātne, ekonomiskā atkarība no bijušajām metropolēm un lielā korumpētība, par ko liecina arī šo un citu valstu Džini indeks. Tajā pašā laikā, starp ekonomiski spēcīgām un attīstītām pasauls valstīm notiek asa konkurence un cīņa par lētu izejvielu rajoniem. Ļoti agresīva ir Ķīnas ekspansija Āfrikā, izspiežot ASV un bijušās Eiropas metropoles - Franciju, Lielbritāniju u.c.