Vides piesārņojums ir vielu un fizikālu faktoru veidošanās, kas dabiski vidē vai nu nav atrodami, vai arī nevar tieši ietekmēt cilvēku un citus dzīvos organismus.
Vides piesārņojuma veidošanās un vides kvalitātes degradācija uzskatāma par nozīmīgāko negatīvo cilvēka ietekmju veidu uz vidi. Piesārņojoša ir jebkura viela, kas nokļūst vidē cilvēka darbības vai dabisku procesu rezultātā un kurai ir kaitīga iedarbība uz dzīvajiem organismiem. Galvenie trīs vides piesārņojuma faktori ir:
Savukārt visas piesārņojošās vielas var iedalīt vismaz četrās galvenās grupās:
Visas šīs vielu grupas var piesārņot gaisu, augsni, ūdeņus un bioloģiskos organismus, ieskaitot izaudzētos pārtikas produktus lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un citur.
Svarīga ir arī piesārņojošo vielu noturība apkātējā vidē. Visātrāk sadalās organiskās vielas, daudz lēnāk dabai svešas, mākslīgi radītas vai no dabas komponentiem īpaši izdalītas ķīmiskas vielas, kas parasti dabā tīrā veidā un tādās koncentrācijās nav sastopamas. Šīs noturīgās piesārņojošās vielas dabā nonāk:
Noturīgās vidi piesārņojošās vielas augsnē, daļēji arī pazemes ūdeņos saglabājas pat vairākus desmitus gadu – šādas vielas ir, piemēram, pesticīds DDT, dioksīni, polihlorētie bifenili u.c. Pašlaik ir zināmi ap 10 miljoni dažādu ķīmisku vielu, no kurām liela daļa dabas vidē nepastāv. Ap 120 000 ķīmisku savienojumu tiek rūpnieciski ražoti un plaši izmantoti. 11 000 vielu tiek ražoti daudzumos, kas pārsniedz 500 kg gadā. Rūpnieciski ražoto vielu skaits katru gadu papildinās ar 1000- 3000 jaunām vielām. Aizvien biežāk notiek dažādas ķīmiskas tehnogēnas katastrofas un rūpnīcu ugunsgrēki, vilcienu sastāvu avārijas ar kodīgām ķīmiskām vielām, sevišķi ASV, Ķīnā, Japānā, Indijā u.c . valstīs.