Minerālo resursu klasifikācija ir dažāda, atkarībā pēc vērtēšanas kritērija. Izplatīts dalījums ir: kurināmā resursi, metālu rūdu resursi un nemetāliskie resursi. Pēdējie dalās vēl trīs apakšgrupās - ķīmiskie, abrazīvie un būvmateriālu resursi, pēdējā apakšgrupa ir galvenā arī Latvijā. Minerālos resursus iegūst ar diviem galveniem paņēmieniem.
Atklātais jeb karjeru ieguves paņēmiens.
Videi visnedraudzīgākais, taču salīdzinoši lētāks un cilvēkiem drošāks. Pirms karjeru ierīkošanas parasti tiek nocirsti meži, nošķūrēti augsnes vai citi virsējie iežu slāņi. Dziļi karjeri var pazemināt pazemes ūdeņu līmeni apkārtnē, rado zemes virskārtas nosēšanos un artēzisko ūdeņu izsīkšanu. Pēc karjera izstrādes jāveic plaši rekultivācijas jeb vides atjaunošanas darbi. Ar atklāto ieguves metodi parasti iegūst zemākas koncentrācijas izejvielu resursus, bet ne vienmēr. Tas neaattiecas arī uz naftas un dabasgāzes ieguvi. Latvijā dominē atklātais jeb karjeru ieguves veids.
Videi draudzīgāks, bet daudz dārgāks un cilvēku darbā bīstamāks ir pazemes, šahtu, urbumu jeb slēgtais ieguves veids. To izmanto naftas un dabasgāzes izsūknēšanā, kā arī dažādu zemes dzīlēs dziļi ejošu dzīslu, metālu un nemetālu rūdu iegūšanā. Ekonomiski tas atmaksājas, ja iegūstamais resurss ir pietiekoši labas kvalitātes, kuru raksturo vajadzīgās vielas, metāla procentuālais daudzums kādā svara vienībā, parasti vienā tonnā visu iežu. Retmetālu ieguves vietās vienmēr notiek rūdas attīrīsanas un bagāināšanas process. Ja valstij nav pietiekoši daudz lētu energoresursu kausēšanai, tā eksportē rūdu koncentrātus. Tas attiecas arī uz t.s. krāsaino metālu rūdām. Dzelzsrūdas ieguve un kausēšanas pieder melnajai metalurģijai.