Ikvienas sabiedrības attīstība un tautsaimniecība ir tieši atkarīga no pieejamajiem dabas resursiem. Dabas doti apstākļi un spēki (klimats, reljefs, minerāli) par izmantojamiem resursiem kļūst tikai tad, kad sabiedrībai parādās atbilstošas tehnoloģijas, zināšanas un ekonomiskā vajadzība. Tāpat viens un tas pats dabas elements dažādās nozarēs var kalpot atšķirīgi, piemēram, kalnains reljefs apgrūtina lauksaimniecību, bet veicina tūrismu un HES būvniecību.
Dabas resursi ir dabas elementi un tādas vides īpašības, kurus cilvēki izmanto savām vajadzībām ikdienas dzīvē un saimnieciskā darbībā. Dabas elementi ir dažādi dabas apstākļi, spēki, kuri tieši vai netieši ietekmē cilvēku dzīvi un saimniecisko darbību.
Attīstoties zinātniski tehnikas progresam, dažādi dabas elementi vai spēki var kļūt
par izmantojamiem dabas resursiem. Virsmas reljefs tūrismā var būt nozares veicinošs, bet lauksaimniecībā traucējošs dabas elements, tāpat kā klimats utt.
Dabas resursu iedalījums pēc to izcelsmes
Bioloģiskie resursi (biosfēra) ietver visus dzīvās dabas elementus, augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus. Tie nodrošina cilvēci ar pārtiku, būvmateriāliem un izejvielām medicīnai. Pie šīs grupas pieder meža koksne, savvaļas ogas, medījamie dzīvnieki, zivis un pat augu ģenētiskais materiāls.
Zemes dzīļu jeb minerālresursi (litosfēra) ir neorganiskas un organiskas izcelsmes vielas Zemes garozā, ko ieguves ceļā izmanto rūpniecībā, būvniecībā un enerģētikā. Tie ir neatjaunojami resursi, ko iedala trīs galvenajās grupās: degizrakteņos (nafta, dabasgāze, ogles, kūdra), rūdās (dzelzs, varš, zelts, urāns) un nerūdu minerālos (smilts, māls, kaļķakmens, ģipsis).
Hidrosfēras resursi (ūdens resursi) ietver visus sauszemes, pazemes un Pasaules okeāna ūdeņus. Saldūdens krājumi ezeros, upēs un pazemē ir vitāli nepieciešami dzeršanai un lauksaimniecībai, savukārt upju straumes veido hidroenerģētisko potenciālu. Pasaules okeāns savukārt piedāvā sālsūdenī izšķīdušās ķīmiskās vielas, kā arī paisuma, bēguma un viļņu enerģiju.
Atmosfēras jeb klimatiskie resursi apvieno gaisa ķīmiskās un fizikālās īpašības un klimatiskos procesus. Atmosfēras gaiss nodrošina elpošanai nepieciešamo skābekli, savukārt saules starojums un vēja kustība kalpo par neizsmeļamiem atjaunojamās enerģijas avotiem. Tāpat svarīgi ir agroklimatiskie resursi, siltuma un mitruma režīms, kas nosaka lauksaimniecības iespējas konkrētā reģionā.
Dabas resursu iedalījums pēc izmantojamības pakāpes un spējas atjaunoties
Neizsmeļamie resursi ir dabas spēki un procesi, kurus cilvēka darbība praktiski nespēj samazināt vai patērēt. To pieejamību nosaka Zemes un Saules sistēmas dabas likumi. Pie šīs grupas pieder Saules starojuma un vēja enerģija, paisuma un bēguma spēks, kā arī ģeotermālā enerģija (Zemes iekšējais siltums). Šo resursu izmantošana ir mūsdienu zaļās enerģētikas un klimata politikas pamatā.
Izsmeļamie atjaunīgie resursi ir dabas elementi, kas spēj dabiski reģenerēties relatīvi īsā laika posmā (cilvēka mūža vai dažu paaudžu laikā). Pie tiem pieder meži, zivju krājumi, tīrs gaiss, saldūdens un augsnes auglība. Tomēr šie resursi ir atjaunīgi tikai tad, ja cilvēks tos patērē lēnāk, nekā daba spēj atjaunot. Pārmērīga un neapdomīga ekspluatācija (piemēram, mežu pārciršana vai pārzveja) var novest pie šo resursu pilnīgas izsīkšanas, padarot tos par neatjaunojamiem.
Izsmeļamie neatjaunīgie resursi ir vielas un minerāli, kuru veidošanās procesi Zemes garozā ilguši miljoniem gadu. To krājumi uz planētas ir stingri ierobežoti, un cilvēces patēriņa tempu dēļ tie dabiski nespēj atjaunoties. Galvenie piemēri ir visi degizrakteņi (nafta, dabasgāze, akmeņogles, kūdra) un minerālresursi (dzelzs rūda, varš, zelts, būvmateriāli). Šo resursu saglabāšanai un saprātīgai izmantošanai cilvēce arvien vairāk paļaujas uz otrreizējo pārstrādi un aizstāšanu ar alternatīvām.
Dabas resursu iedalījums pēc to izmantošanas
Enerģētiskie resursi ietver visus dabas avotus, ko izmanto siltuma, elektroenerģijas un degvielas ražošanai. Tā ir gan fosilā degviela (nafta, dabasgāze, akmeņogles, kūdra), gan kodolenerģijas izejviela urāns, gan arī atjaunīgie avoti — upju straumes, vējš, saules gaisma un ģeotermālais siltums.
Rūpniecības izejvielu resursi kalpo par pamatmateriālu dažādu preču, konstrukciju un produktu ražošanai. Šajā grupā ietilpst metālu rūdas (dzelzs, varš, alumīnijs), būvmateriālu izejvielas (smilts, māls, kaļķakmens, ģipsis) un ķīmiskās izejvielas (akmenssāls, fosfāti).
Lauksaimniecības resursi nodrošina pārtikas un organisko šķiedru ražošanu. Svarīgākie ir augsnes un zemes resursi, agroklimatiskie apstākļi (siltums un nokrišņu daudzums) un ūdens, kas nepieciešams lauku apūdeņošanai un lopu dzirdināšanai.
Mežsaimniecības resursi ietver koksnes un cita veida meža bagātību ieguvi. Koksne kalpo par būvmateriālu, kurināmo un izejvielu papīrrūpniecībai, savukārt paši meži nodrošina arī nemateriālos resursus, piemēram, oglekļa piesaisti un gaisa attīrīšanu.
Zivsaimniecības resursi apvieno Pasaules okeāna, jūru, upju un ezeru bioloģiskās bagātības — zivis, vēžveidīgos, mīkstmiešus un aļģes. Tie ir būtiski pasaules iedzīvotāju apgādei ar olbaltumvielām un tiek izmantoti arī pārstrādei taukos un zivju miltos.
Tūrisma un atpūtas (rekreācijas) resursi ir dabas elementi un ainavas, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka fizisko un garīgo veselību. Pie tiem pieder piekrastes zonas, dziednieciskās dūņas un minerālūdeņi, kalnainas vai ainaviskas apvidus formas, kā arī aizsargājamās dabas teritorijas.
Līdzās izcelsmei un atjaunojamībai, resursus vērtē arī pēc to praktiskās pieejamības. Reālie resursi ir tie, kuru krājumi ir precīzi izpētīti un kuru ieguve notiek pašlaik, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un saimniecisko izdevīgumu (piemēram, aktīvie smilts un grants karjeri vai hidroelektrostacijās izmantotā upju straume). Turpretī potenciālie resursi ir dabas bagātības, par kuru esamību zinām, taču šobrīd tos nespējam vai neatsimaksājas iegūt nepietiekamu tehnoloģiju, pārāk augstu izmaksu vai grūtas pieejamības dēļ. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība regulāri pārvērš potenciālos resursus reālajos — piemēram, dziļi pazemē esošs ģeotermālais ūdens vai saules enerģija pirms gadsimta bija tikai potenciāls, bet šodien ir kļuvusi par reāli izmantojamu dabas resursu.