Lielos ģeogrāfiskos atklājumus veica Eiropas kuģotāji laika posmā no 15. gs. sākuma līdz apmēram 16. gs. sākumam, meklējot jaunus tirdzniecības ceļus, kolonijas, preces, resursus un tirdzniecības partnerus. 15.gs. vidū, osmaņu turki iekaroja kristīgās Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli, pārdēvējot to par Stambulu. Tā senā Bizantija beidza pastāvēt, bet Osmaņu impērija kļuva par noteicēju Vidusjūras austrumu piekrastē. Savukārt Vidusjūras rietumu piekrastē jau krusta karu laikā par noteicējām kļuva Itālijas pilsētas – Venēcija un Dženova. Citu zemju tirgotājiem iesaistīties bija grūti, jo turku varas iestādes prasīja lielas muitas nodevas, bet venēcieši un dženovieši nebija ieinteresēti pieļaut konkurentu darbību. Arī arābi Ziemeļāfrikā neļāva eiropiešiem iespiesties dziļāk kontinentā, turklāt Saharās tuksnesis to vēl vairāk veicināja. Arī Krievijas Sibīrijas daļa tolaik eiropiešiem bija ļoti vāji izpētīta. Tāpēc pārējās Eiropas valstis, piem. Spānija, Portugāle nedaudz vēlāk arī Francija un Lielbritānija sāka meklēt jaunus izejvielu un savu preču noieta tirgus. Eiropas tirgotāji vēlējās nodibināt ciešus sakarus ar Indiju un Ķīnu, bet sauszemes ceļi uz tām bija bīstami un nedroši, tāpēc pirmkārt tika meklēti jauni jūras ceļi.
Portugāļi izpētīja Āfrikas rietumu piekrasti un nodibināja pirmās kolonijas, kas bija sākums jūras ceļam uz Indiju. 15. gs. pilnveidojās buru kuģi. Tika radītas ierīces, ar kurām varēja noteikt kuģa atrašanās vietu jūrā. Attīstījās astronomija, matemātika un ģeogrāfija, kļuva zināms par Zemes lodveidīgumu. Zinātnes sasniegumi radīja iespēju tehniski īstenot tālos jūrasbraucienus, tomēr jauno zemju meklēšanas motīvi bija saistīti ar dažādiem saimnieciskas un idejiskas dabas apstākļiem. Šim laikmetam raksturīgā peļņas un piedzīvojumu kāre, vēlme bez starpniekiem sasniegt bagātās Austrumu zemes, no kurienes Eiropa iepirka visdārgākās preces. Īpaši aktuāli tas bija kļuvis pēc 1453. g., kad turki iekaroja Konstantinapoli un pārtrauce Eiropas tirgotāju tiešos sakarus ar Austrumiem, bet par starpniecības pakalpojumiem prasīja nesamērīgu maksu. Palielinoties naudas apgrozījumam, Eiropa sāka izjust dārgmetālu trūkumu, tāpēc radās vajadzība šo metālu resursus meklēt citās zemēs. Ja 15.-16.gs. galvenās kolonizatoru valstis bija Spānija un Portugāle, kas pakļāva plašas, resursiem bagātas teritorijas Dienvidamerikā, Centrālamerikā, portudāļi arī Aizsahāras Āfrikā, tad 17.-18.gs. galvenās kļuva Francija, Liebritānija, mazāk Nīderlande un Beļģija. Cariskā Krievija iespiedās Vidusāzijā, tālu Sibīrijā līdz pat Aļaskai ieskaitot.
Pasaules kolonijas uz 1754. gadu.
Lielo ģeogrāfisko atklājumu sekas.
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un eiropiešu iebrukums Āzijas, Amerikas un Āfrikas tautām bija liela nelaime. Sevišķi cieta Amerikas indiāņi, jo tie tika spīdzināti, slepkavoti un padarīti par vergiem. Ļoti daudz indiāņu apmira no eiropiešu slimībām. Simts gadus pēc Kolumba pirmā jūras brauciena indiāņi daudzās Karību jūras salās, vēlāk Ziemeļamerikā bija gandrīz iznīcināti. Lai pasargātu verdzībai maz piemērotos indiāņus no iznīcināšanas, sāka Amerikā ievest vergus no Rietumāfrikas. Tie bija arī izturīgāki. Vergu tirdzniecība sasniedza neredzētus apjomus. Eiropieši beigās atzina savas kļūdas, tomēr indiāņu iznīcināšana un vergu tirdzniecība turpinājās. Indiāņu daudzums samazinājās no apmēram 20 miljoniem Ziemeļu un Centrālā Amerikā līdz 800 tūkstošiem. Eiropiešus galvenokārt interesēja tikai iespēja tikt pie bagātībām, kuru dēļ tie bija gatavi izmantot jebkurus līdzekļus. Eiropiešiem iespiežoties citos kontinentos, veidojās pasaules koloniālās sistēmas aizmetņi.
Kolonijas un Britu Sadraudzības valstis 1945. gadā.
Ģeogrāfisko atklājumu rezultāti.
Ģeogrāfiskie atklājumi izmainīja arī nozīmīgākos tirdzniecības ceļus pasaulē. Itālijas ostas Vidusjūrā zaudēja savu agrāko nozīmi. Par pasaules mēroga tirdzniecības centriem kļuva ostas Portugālē, Spānijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā. 150 gadu laikā Spānija ieveda 180 tonnu zelta un 16 000 tonnu sudraba. Tas radīja Rietumeiropā cenu kāpumu 3 – 4 reizes. Bagāti kļuva manufaktūru īpašnieki, tirgotāji, muižnieki, amatnieki un zemnieki, kas pārdeva savus ražojumus. Laika gaitā tika iepazīta kukurūza, tabaka, kartupeļi, tomāti utt. Apmēram 90% Āfrikas un tās bagātību piederēja Eiropas kolonizatoru valstīm., 100 % Amerikas teritoriju. Daudz koloniju eiropiešiem bija Āzijā. Visplašākie kooniālie valdījumu bija Lielbritānijai, Francijai, Spānijai un Portugālei. Vācija, zaudējot 1. pasaules karā zaudēja arī savas nedaudzās kolonija Āfrikā, piemēram Namībijā. Krievija amerikāņiem pārdeva, dabas resursien bagāto Aļasku, par ko vēlāk stipri nožēloja, kad tur tika atrasts zelts un tāpat kā Austrālijā sākās "zelta drudzis". Kolonizācijas rezultātā notika lielas izmaiņas kultūraugu audzēšanā uz citiem kolonizētajiem pasaules reģioniem.
Austrālija un Okeānija.
Pārtikas un citu kultūraugu izcelsmes reģioni.
Papildus uzziņu avoti :