Reliģiskā piederība ir viens no fundamentālākajiem kultūras aspektiem, kas vēsturiski un arī mūsdienās veido sabiedrības pasaules uzskatu, ētikas normas un ikdienas uzvedības modeļus. Ticības jautājumi ir bijuši dzinulis jaunu teritoriju kolonizācijai, taču vienlaikus tie kalpojuši par ieganstu postošiem kariem un vajāšanām. Arī mūsdienu ģeopolitiskajā kartē reliģiskās nesaskaņas joprojām ir viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem daudzos nemierīgajos reģionos, īpaši Tuvajos Austrumos.
Reliģija ir kādas cilvēku kopības garīgās kultūras elements, kas veido un ietekmē cilvēku pasaules izpratnes un uzskatu kopainu, regulējot nosaka šo ļaužu, tautas, cilts, ģimenes uzvedības normas, dzīves stilu, tradīcijas, paražas un ietekmē arī ikdienas nodarbes materiālo dzīvi.
Reliģiju klasifikācija
Zinātnē pasaules reliģiskās sistēmas parasti iedala divās lielās grupās pēc to izplatības principa:
Zinātnē pasaules reliģiskās sistēmas parasti iedala divās lielās grupās pēc to izplatības principa:
- Universālās (pasaules) reliģijas: To vidū ir kristietība, islāms un budisms. Šīs mācības ir vērstas uz globālo sabiedrību un ir atvērtas ikvienam sekotājam, nešķirojot cilvēkus pēc etniskās piederības vai izcelsmes valsts.
- Etniskās (lokālās) reliģijas: Šīs sistēmas ir cieši saistītas ar konkrētu tautu vai ģeogrāfisko reģionu, un tajās visbiežāk nonāk ar piedzimšanu attiecīgajā kopienā. Spilgtākie piemēri ir hinduisms, jūdaisms un sintoisms. Tradicionālās jeb cilšu reliģijas (animisms, šamanisms, totēmisms) ir specifiska etnisko ticējumu forma, ko joprojām piekopj mazskaitlīgas pamatiedzīvotāju grupas Āfrikā, Dienvidamerikā un Okeānijā, saglabājot ciešu saikni ar dabu un saskatot garīgo pasauli dabas parādībās vai objektos.
Mūsdienās vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju identificējas ar kādu no divām lielākajām monoteiskajām pasaules reliģijām – kristietību vai islāmu. Jaunākie demogrāfiskie dati rāda šādu reliģiju un to sekotāju sadalījumu:
Nozīmīgāko reliģiju ģeogrāfiskais raksturojums
Kristietība
Kristietība ir pasaulē visplašāk pārstāvētā reliģija gan pēc sekotāju skaita, gan ģeogrāfiskā areāla. Tā izveidojās mūsu ēras 1. gadsimtā Palestīnā kā jūdaisma novirziens, kura pamatā ir Jēzus Kristus mācība un Svētie raksti – Bībele. Vēsturisko procesu gaitā kristietība piedzīvoja divas lielas šķelšanās:
- 11. gadsimta Lielā shizma: reliģija sadalījās Romas katoļticībā (kas dominē Dienvideiropā un Latīņamerikā) un Pareizticībā jeb Ortodoksālajā baznīcā (izplatīta Austrumeiropā, Balkānos un Krievijā).
- 16. gadsimta Reformācija: Rietumeiropā un Centrāleiropā no Katoļu baznīcas atdalījās protestantisms, kas nostiprinājās Ziemeļeiropā un vēlāk caur migrāciju – Ziemeļamerikā.
Islāms
Islāms ir visstraujāk augošā monoteiskā reliģija pasaulē, kas radās 7. gadsimtā Arābijas pussalā (Mekā un Medīnā), ietekmējoties no vecākām monoteisma formām. Musulmaņu garīgā dzīve balstās uz Korānu un Sunnu, kas nosaka piecus galvenos islāma pīlārus: ikdienas lūgšanas, labdarību, gavēni Ramadāna laikā, ticības apliecināšanu un svētceļojumu (hadžu). Vēsturisko iekarojumu un tirdzniecības ceļu rezultātā islāms nostiprinājās Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un Dienvidaustrumāzijā (Indonēzija šobrīd ir valsts ar lielāko musulmaņu skaitu pasaulē). Mūsdienās tā izplatība turpina strauji palielināties demogrāfisko procesu dēļ, īpaši globālajos dienvidos.
Islāms ir visstraujāk augošā monoteiskā reliģija pasaulē, kas radās 7. gadsimtā Arābijas pussalā (Mekā un Medīnā), ietekmējoties no vecākām monoteisma formām. Musulmaņu garīgā dzīve balstās uz Korānu un Sunnu, kas nosaka piecus galvenos islāma pīlārus: ikdienas lūgšanas, labdarību, gavēni Ramadāna laikā, ticības apliecināšanu un svētceļojumu (hadžu). Vēsturisko iekarojumu un tirdzniecības ceļu rezultātā islāms nostiprinājās Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un Dienvidaustrumāzijā (Indonēzija šobrīd ir valsts ar lielāko musulmaņu skaitu pasaulē). Mūsdienās tā izplatība turpina strauji palielināties demogrāfisko procesu dēļ, īpaši globālajos dienvidos.
Kaaba Mekā
Budisms
Budisms radās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijas ziemeļos kā filozofiska un reliģiska mācība. Atšķirībā no Rietumu monoteiskajām reliģijām, budisms nekoncentrējas uz personificētu Dievu-radītāju, bet gan uz garīgo apgaismību un atbrīvošanos no ciešanām. Tas ātri izplatījās pāri Indijas robežām, aptverot Šrilanku, Tibetu, Ķīnu, Koreju un Japānu. Tibeta vēsturiski ir kļuvusi par tantriskā budisma jeb vadžrajānas centru ar tās ikonisko svētvietu – Potalas pili Lasā.
Budisms
Budisms radās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijas ziemeļos kā filozofiska un reliģiska mācība. Atšķirībā no Rietumu monoteiskajām reliģijām, budisms nekoncentrējas uz personificētu Dievu-radītāju, bet gan uz garīgo apgaismību un atbrīvošanos no ciešanām. Tas ātri izplatījās pāri Indijas robežām, aptverot Šrilanku, Tibetu, Ķīnu, Koreju un Japānu. Tibeta vēsturiski ir kļuvusi par tantriskā budisma jeb vadžrajānas centru ar tās ikonisko svētvietu – Potalas pili Lasā.
Vecs budisma templis
Hinduisms
Hinduisms ir viena no senākajām un joprojām aktīvajām etniskajām reliģijām. Tai ir izteikti politeisks raksturs, pielūdzot daudzas dievības, starp kurām augstākās ir Brahma, Višnu un Šiva. Tā kā hinduisms vēsturiski ir nesaraujami saistīts ar Indijas sabiedrības sociālo struktūru (kastu sistēmu), aptuveni 95% no visiem pasaules hinduistiem koncentrējas Indijā un kaimiņos esošajā Nepālā. Par viņu nozīmīgāko garīgo centru kalpo svētās Gangas upes krasti Varanasi pilsētā.
Hinduisms ir viena no senākajām un joprojām aktīvajām etniskajām reliģijām. Tai ir izteikti politeisks raksturs, pielūdzot daudzas dievības, starp kurām augstākās ir Brahma, Višnu un Šiva. Tā kā hinduisms vēsturiski ir nesaraujami saistīts ar Indijas sabiedrības sociālo struktūru (kastu sistēmu), aptuveni 95% no visiem pasaules hinduistiem koncentrējas Indijā un kaimiņos esošajā Nepālā. Par viņu nozīmīgāko garīgo centru kalpo svētās Gangas upes krasti Varanasi pilsētā.
Hindu templis
Jūdaisms
Jūdaisms ir vēsturiskais pamats, uz kura vēlāk attīstījās gan kristietība, gan islāms, padarot to par senāko monoteisko sistēmu Tuvajos Austrumos. Tā ir stingri etniska reliģija. No aptuveni 15 miljoniem pasaules jūdaistu mūsdienās lielākā daļa ir sadalīta divos galvenajos centros: aptuveni 7 miljoni dzīvo Izraēlā, savukārt ap 6 miljoniem veido spēcīgu diasporu ASV.
Ortodoksālo ebreju grupa lūdzas pie Rietumu mūra Jeruzalemes vecpilsētā
Svētvietas un mūsdienu sekularizācija
Sekularizācija - Laicīgās ideoloģijas nostiprināšanās (cilvēku apziņā, darbībā, sociālajās attiecībās u. tml.).
Lielākajai daļai reliģiju ir ģeogrāfiski piesaistīti svētie centri. Unikāls piemērs ir Jeruzaleme, kurā krustojas trīs pasaules ticību svētvietas: jūdaistu Raudu mūris, kristiešu Svētā kapa baznīca un musulmaņu Klints kupola mošeja. Citas globāli nozīmīgas svētvietas ir Vatikāns (katolicisms), Meka un Medīna (islāms), kā arī lokālie centri, piemēram, Aglona Latvijā. Mūsdienās šie punkti piesaista ne tikai miljoniem svētceļnieku, bet kalpo arī kā masveida kultūras tūrisma galamērķi.
Mūsdienu pasaulē vērojama pretrunīga tendence. No vienas puses, reliģisko rituālu tiešā ietekme uz attīstīto valstu iedzīvotāju ikdienas sadzīvi mazinās (notiek sekularizācija), un ticība arvien biežāk tiek uztverta kā personīgais morāles kodekss, nevis stingru likumu kopums. Sabiedrībā pieaug to cilvēku skaits, kas sevi uzskata par agnostiķiem, ateistiem vai vienkārši nereliģioziem (mūsdienās tie ir jau vairāk nekā 1,2 miljardi iedzīvotāju). No otras puses, paralēli tradicionālajām ticībām kopš 19. gadsimta vidus turpina veidoties un izplatīties daudzas jaunas reliģiskās kustības (piemēram, scientoloģija), kas pielāgojas mūsdienu cilvēka garīgajiem meklējumiem.
Mūsdienu pasaulē vērojama pretrunīga tendence. No vienas puses, reliģisko rituālu tiešā ietekme uz attīstīto valstu iedzīvotāju ikdienas sadzīvi mazinās (notiek sekularizācija), un ticība arvien biežāk tiek uztverta kā personīgais morāles kodekss, nevis stingru likumu kopums. Sabiedrībā pieaug to cilvēku skaits, kas sevi uzskata par agnostiķiem, ateistiem vai vienkārši nereliģioziem (mūsdienās tie ir jau vairāk nekā 1,2 miljardi iedzīvotāju). No otras puses, paralēli tradicionālajām ticībām kopš 19. gadsimta vidus turpina veidoties un izplatīties daudzas jaunas reliģiskās kustības (piemēram, scientoloģija), kas pielāgojas mūsdienu cilvēka garīgajiem meklējumiem.
Atsauce:
Kaaba Mekā: foto autors Mas Erwin/Shutterstock
Hindu templis: foto autors Cikver/Shutterstock