5. Kultūras reģioni - 1

Pasaules ģeogrāfijā tradicionāli izdala vienpadsmit unikālus kultūras reģionus. Mūsdienu globalizācijas laikmetā robežas starp tiem kļūst arvien nosacītākas – ciešā mijiedarbībā un elementu apmaiņā veidojas vienota, planēta mēroga masu jeb globālā kultūra. Vēsturiski daudzi reģioni Amerikā, Austrālijā un Ziemeļāfrikā ir kalpojuši kā kultūras mantojuma akumulatori. Uz to senajiem pamatiem Lielo ģeogrāfisko atklājumu un sekojošās kolonizācijas viļņos ir uzslāņojušies eiropeiskie, arābiskie un citu civilizāciju elementi, radot mūsdienu askētisko kultūrvidi.

Lai gan teritorijas ziņā Eiropas reģions ir salīdzinoši neliels, tā vēsturiskā ietekme uz pasauli ir bijusi milzīga. Vidusjūras reģionā dzimušās antīkās Grieķijas un Romas civilizācijas, kā arī vēlākās Rietumeiropas un Skandināvijas kultūras caur kolonizācijas procesiem spēcīgi pārveidoja Angloamerikas, Latīņamerikas un Eiroaustrālijas reģionus, kuros pirms tam pastāvēja pamatiedzīvotāju kultūrvide.

Reģionā izteikti dominē indoeiropiešu valodu saime, kurā lielākās ir slāvu, ģermāņu un romāņu valodu grupas. Šeit ietilpst arī skaitliski nelielā baltu valodu grupa ar divām vienīgajām līdz mūsdienām izdzīvojušajām valodām – latviešu un lietuviešu (senprūšu valoda izzuda ap 16. gadsimta beigām mērķtiecīgas Vācijas īstenotās ģermanizācijas dēļ).
Dominējošā reliģija ir kristietība, bet rakstībā tiek izmantots latīņu alfabēts (izņēmums ir Grieķija ar grieķu alfabētu un Serbija, kur vēsturiski lieto kirilicu).
Galvenās koloniālās lielvalstis – Anglija, Francija, Spānija un Portugāle – savas valodas un tradīcijas padarīja par globālām. Mūsdienās pati Eiropa piedzīvo spēcīgu un pretrunīgi vērtētu kultūras ietekmi no blakus esošajiem islāma un Subsahāras Āfrikas reģioniem.

 

 

Šis reģions ir uzskatāms par Eiropas kultūrvides turpinājumu austrumu virzienā, kur tas pakāpeniski un nemanāmi saplūst ar Āzijas reģioniem. Pamata etnosu šeit veido austrumslāvu tautas – krievi, ukraiņi un baltkrieviezi –, lai gan reģionā kopumā dzīvo plašs citu tautību spektrs.

Par reģiona vēsturisko šūpuli uzskata Kijivas Krievzemi tagadējās Ukrainas teritorijā. Reģiona rietumu daļā, īpaši Sanktpēterburgā un tās apkārtnē, ir izteikti jūtama klasiskās Eiropas arhitektūras un mākslas ietekme.

Dominējošā reliģija ir pareizticība (vietumis saglabājusies arī vecticība), un rakstībā tiek izmantots kirilicas alfabēts, kas vēsturiski attīstījies no senās bukvicas.

Vidusāzijas pierobežā (piemēram, Kazahstānā) slāvu kultūra cieši mijiedarbojas ar islāma tradīcijām. Turpretī reģiona austrumu daļa - Sibīrija un Tālie Austrumi - skarbo klimatisko apstākļu dēļ joprojām ir salīdzinoši ekstensīvi apgūta. Lauku kultūrainavai raksturīgas sādžas ar tradicionālām koka guļbūvēm, ko rotā kokgriezumi, un pareizticīgo baznīcas ar izteiksmīgiem sīpolveida kupoliem.

 

 

3. Eiroaustrālijas kultūras reģions
Šis ir unikāls sinkrētisks (atšķirīgu reliģiju elementu savienojums) reģions, kura pamatā ir Austrālijas aborigēnu un Jaunzēlandes maoru senā kultūra, kam kolonizācijas gaitā pa virsu uzslāņojās eiropeiskā (pārsvarā britu) dzīvesziņa.
Kamēr pamatiedzīvotāji cenšas saglabāt savas politeiskās, totēmiskās un šamaniskās tradīcijas, ieceļotāji reģionā nostiprināja kristietību (pārsvarā anglikānismu un protestantismu). Ikdienas un oficiālajā saziņā izteikti dominē angļu valoda.
Reģiona vidienē plešas milzīgas, ekstensīvas liellopu un aitu fermas (rančo). Šeit joprojām ir dzīva tradīcija organizēt ikgadējās aitu cirpšanas sacensības uz ātrumu, kurās brigādes apstrādā miljoniem dzīvnieku. Lielākās pilsētas (Sidneja ar savu ikonisko operteātri, Melburna, Brisbena, Pērta un Adelaida) ir koncentrētas piekrastē un vizuāli atgādina Eiropu, taču tām trūkst veco, vēsturisko centru.
Austrālijas mazapdzīvotajā iekšienē atrodas aborigēnu svētvieta – Uluru (Eiersa klints) ar seniem alu zīmējumiem. Reģiona unikālās, endēmiskās faunas (it īpaši somaiņu) dēļ šeit pastāv pasaulē stingrākie biodrošības noteikumi, lai novērstu svešzemju sugu ievešanu. Savvaļas trušu, kamieļu, zirgu un plēsēju nekontrolēta savairošanās jau ir nodarījusi milzu postu vietējai ekosistēmai, izraisot, piemēram, daudzu nelidojošu putnu izmiršanu Jaunzēlandē. Lielajās pilsētās vēsturiski ir izveidojusies arī spēcīga latviešu emigrācijas diaspora ar saviem kultūras centriem.

 

 

Reģiona senāko slāni veido Ziemeļamerikas indiāņu cilšu un tautu kultūras, no kurām daudzas valodas un tradīcijas mūsdienās jau ir izzudušas vai atrodas uz izmiršanas sliekšņa.

ASV teritorijā pamatiedzīvotāji lielākoties dzīvo rezervātos, kur šamaniskās un totēmiskās tradīcijas bieži tiek demonstrētas kā tūrisma objekti. Kanādas taigas zonā vietējās ciltis joprojām nodarbojas ar medībām un zveju, dzīvojot vigvamos. Savukārt Arktikas tundrā mīt inuīti (eskimosi), kuri skarbā klimata un koksnes trūkuma dēļ tradicionāli pārvietojas suņu pajūgos, uzturā lieto jēlu gaļu un zivis, bet pārtikas glabāšanai izmanto dabiskā mūžīgā sasaluma saldētavas.

Mūsdienu reģiona seju veido anglosakšu un ģermāņu kultūru kultivētais dzīvesstils, ko vēsturiski stimulēja zelta drudži, brīvas zemes apgūšana, kā arī Eiropas karu izraisītie bēgļu viļņi. Tāpēc dominē angļu valodas amerikāniskais paveids. Kanādā (Kvebekas provincē) oficiāls statuss ir franču valodai, savukārt ASV dienvidu štatos, pieaugot imigrantu skaitam, spēcīgi nostiprinājusies spāņu valoda.

Meksikas līča štatos vēsturiski koncentrējās plantāciju vergu pēcteči – afroamerikāņi –, kuri vēlāk masveidā migrēja uz ziemeļu industriālajām lielpilsētām. Rietumu piekrastē (Sanfrancisko, Losandželosā) ir liela Āzijas imigrantu ietekme ar izteiktiem ķīniešu kvartāliem (Chinatown). Reģions ir globālais finanšu, tehnoloģiju un kinoindustrijas (Holivudas) centrs, kas diktē pasaules masu kultūru. Vizuāli reģionu raksturo prēriju un Lielo līdzenumu milzīgie fermu kompleksi un rančo vidienē, kas kontrastē ar debesskrāpju siluetiem precīzi plānotajās megapolēs.

 

 

5. Latīņamerikas kultūras reģions
Šis kultūras reģions stiepjas no Meksikas ziemeļos līdz pat Ugunszemei kontinenta dienvidu galā. Tā nosaukums cēlies no romāņu (spāņu un portugāļu) valodām, kas vēsturiski attīstījušās uz latīņu valodas bāzes.
Pirmskolonizācijas posmā šeit uzplauka augsti attīstītas indiāņu civilizācijas – acteki un maiji Centrālamerikā, kā arī inki Andu kalnos, kuriem bija unikāla arhitektūra, rakstība, astronomijas un valsts pārvaldes zināšanas. Spānijas un Portugāles konkistadoru iebrukumi, Āfrikas vergu imports un vēlākie Eiropas migrācijas viļņi šīs kultūras spēcīgi transformēja un asimilēja.

Atšķirībā no Ziemeļamerikas, šeit pamatiedzīvotāji un ieceļotāji ģenētiski stipri sajaucās, izveidojot skaitliski lielas jaukto rasu grupas – metisus, mulatus un sambus. Valstīs dominē katoļticība; Brazīlijā runā portugāļu valodā, bet pārējā reģiona lielākajā daļā – spāņu valodā. Vietējās tradīcijas vislabāk saglabājušās izolētos reģionos: Andu augstkalnē un Amazones selvā.

 

Reģions ir slavens ar krāšņo Riodežaneiro karnevālu, Latīņamerikas dejām (sambu, tango, rumbu, salsu) un futbolu kā nacionālo reliģiju. Tūristus piesaista maiju piramīdas Jukatanā, inku Maču Pikču drupas Peru un mīklainie Naskas ģeoglifi Čīlē.

 

Mūsdienu Mehiko ir uzcelta tieši virs acteku galvaspilsētas Tenočtitlanas, un daudzu katoļu baznīcu pamatos izmantoti acteku tempļu akmeņi. Reģiona ēnas puses ir krasā sociālā nevienlīdzība – lielpilsētu graustu rajoni (favelas) ar augstu noziedzības līmeni, kā arī nelegālā narkobiznesa ietekme (piemēram, Kolumbijā). Šobrīd nopietna problēma ir Amazones lietus mežu straujā izciršana jaunu ganību un plantāciju ierīkošanai, kas tieši apdraud reģiona bioloģisko daudzveidību un vietējo indiāņu cilšu tradicionālo dzīves vidi.