Mūsdienu globalizācijas procesos pasaules reģioni ir kļuvuši cieši savstarpēji saistīti. Digitālo tehnoloģiju un informatīvo sakaru straujā attīstība mūsdienās veicina nepārtrauktu dažādu kultūras elementu un citu dzīves norises sfēru mijiedarbību starp valstīm, kā rezultātā pakāpeniski sāk veidoties vienota masu jeb globālā kultūra. Vēsturiski šis process ir attīstījies pakāpeniski, veidojot savdabīgus kultūras slāņus, kur vairāki reģioni Āzijā, Āfrikā un Okeānijā gadu simtiem ir akumulējuši un sekmīgi saglabājuši savu unikālo, seno kultūras mantojumu. Vēlāk, Lielo ģeogrāfisko atklājumu un tiem sekojošās globālās kolonizācijas viļņos, šīm senajām tradīcijām pa virsu uzslāņojās un ar tām integrējās eiropeiskās, arābiskās un citu civilizāciju kultūras elementi, radot pamatu mūsdienu sinkrētiskajai pasaulei.
Masu kultūra – kādā sabiedrībā dominējoša kultūra, kuras saturs lielākajai sabiedrības daļai ir viegli uztverams un pieejams un kuras izplatību veicinājuši vairāki procesi: industrializācija, urbanizācija, globalizācija, standartizēta izglītība un svešvalodu apguve.
Islāma (Ziemeļāfrikas un Dienvidrietumāzijas) kultūras reģions
Šis reģions aptver Tuvo un Vidējo Austrumu, Centrālāzijas un Ziemeļāfrikas teritorijas. Izteikti sausā, tuksnešainā (arīdā) klimata un ūdens trūkuma dēļ iedzīvotāju izvietojums ir ļoti nevienmērīgs – tie koncentrējas upju baseinos, kalnu ielejās un piekrastēs. Reģions ir trīs lielo monoteisko reliģiju – jūdaisma, kristietības un islāma – šūpulis. Islāms radās 7. gadsimtā Arābijas pussalā un vēsturiski asimilēja senās Ēģiptes, Feniķijas un Divupes kultūras. Galvenie islāma centri ir Meka un Medīna Saūda Arābijā, savukārt Jeruzaleme ir unikāls visu trīs ticību krustpunkts, kur ebrejiem atrodas arī Raudu mūris (jūdaisma pamati fiksēti Torā un Talmudā, bet Dieva baušļus no Sinaja kalna nesa pravietis Mozus).
Islāma pasaule lielākoties dalās sunnītismā (dominē Saūda Arābijā, Ziemeļāfrikā) un šiītismā (Irānā, Azerbaidžānā), pastāvot arī mazākām mistiskām skolām, piemēram, sufismam. Gan arābu, gan ebreju rakstībai raksturīgs virziens no labās uz kreiso, un abās kultūrās pārtikā aizliegts lietot cūkgaļu. Islāma mākslā aizliegts attēlot dzīvas radības, tādēļ šeit attīstījusies kaligrāfija un sarežģīti ornamenti (arabeskas). Šī ir noslēgta sabiedrība, kurā valda stingra hierarhija, vecāku cilvēku godināšana un vīrieša dominance ģimenē (atšķirībā no jūdaisma, kur liela loma ir mātes līnijai). Daudzviet atļauta daudzsievība, skolās zēnus un meitenes bieži māca šķirti, un sievietes publiskajā telpā mazāk iesaistās darba tirgū, nēsājot sejas aizsegus (parandžas, burkas). Radikālos režīmos, kur valda šariata likumi (piemēram, Afganistānā), sieviešu izglītība tiek drastiski ierobežota.
Vairākās valstīs (Marokā, Jordānijā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos u.c.) ir saglabājusies monarhija. Persijas līča milzīgie naftas un gāzes krājumi nodrošinājuši milzīgu kapitāla ieplūšanu, tuksnesī izaugot ultramodernām metropolēm un finanšu centriem (Dubaja, Abu Dabi, Rijāda). Šīs valstis sniedz lielu materiālo atbalstu saviem pilsoņiem, kamēr fizisko darbu veic miljoniem viesstrādnieku no Dienvidāzijas un Āfrikas, jo ārzemniekiem iegūt pilsonību ir gandrīz neiespējami. Vienlaikus Tuvie Austrumi joprojām ir viens no militāri un politiski nemierīgākajiem konfliktu reģioniem pasaulē.
Aizsahāras Āfrikas kultūras reģions
Sahāras tuksnesis tūkstošiem gadu ir kalpojis par dabas barjeru, kas izolēja teritorijas uz dienvidiem no tā no Eiropas un islāma ietekmes, atstājot Sāhelas pustuksnesi kā pārejas zonu. Reģionā dominē negroīdās rases pārstāvji un bantu saimes tautas, kas dalās simtos unikālu cilšu. Koloniālajā laikmetā teritoriju sadalīja Eiropas metropoles, tāpēc bijušo kolonizatoru valodas joprojām kalpo kā oficiālās (franču valoda Rietumāfrikā, angļu valoda Austrumāfrikā, portugāļu valoda Angolā un Mozambikā), lai gan vietējās lielās valodas (svahili, hausu, jorubu) tās arvien vairāk izspiež. Namībijā saglabājusies vācu valoda, bet Dienvidāfrikā – būru (afrikāneru) valoda, kas cēlusies no holandiešu valodas.
Neskatoties uz vērienīgu kristīgo misionāru darbību, vietējie iedzīvotāji ir spēcīgi saglabājuši animisma, šamanisma un vudū maģijas kultus, kas dabiski saplūst ar kristietību. Lauku apvidos formālos likumus aizstāj tradīcijas, zintnieku autoritāte un lielu ģimeņu kults. Svarīgs sociālais elements ir rituālā iniciācija – smagi pārbaudījumi jauniešu uzņemšanai pieaugušo kārtā. Vēsturiskās akmens arhitektūras šeit ir maz; lauku ainavā dominē māla kleķa un salmu būdu ciemi. Savannās lopkopju tautas (piemēram, masaji) veido apaļas, ar zariem iežogotas apmetnes, lai naktīs pasargātu lopus no plēsējiem, un uzturā lieto barojošu lopu asiņu un piena maisījumu. Turpretī ap pilsētām vērojama problemātiska "viltus urbanizācija" – milzīgi graustu rajoni ar augstu nabadzības un noziedzības līmeni, kurus tūristiem nav ieteicams apmeklēt.
Austrumāzijas (Ķīnas un Japānas) kultūras reģions
Šis reģions vēsturiski un strukturāli dalās divos lielos, tehnoloģiski augsti attīstītos apakšreģionos.
Japāņu valoda ir pilnīgi izolēta un nepieder nevienai valodu saimei. Tajā milzīga nozīme ir zilbju intonācijai, un tajā trūkst "L" skaņas. Rakstībā kombinē trīs sistēmas: hiraganu, katakanu (aizgūtiem vārdiem) un no Ķīnas pārņemtos hieroglifus (kandži), kā arī latīņu burtus (rōmaji) un arābu skaitļus. Garīgo pamatu veido sintoismu un budisma sintēze. Kopš 7. gadsimta, kad no ķīniešiem tika pārņemta papīra (īpaši vaši) ražošana, šeit augstā līmenī attīstījusies kaligrāfijas māksla (šuji) un glezniecība ar otu. Pasaules slavu ieguvusi ziedu kārtošanas māksla ikebana, tējas dzeršanas ceremonijas, kurās sievietes velk kimono, un mākslās skolotās geišas, savukārt vēsturiskos militāros ideālus uzturēja samuraju un nindzju kodi. Nacionālais sporta veids ir sumo cīņa. Šodien Japāna ir ultramoderna tehnoloģiju lielvalsts ar ātrgaitas dzelzceļiem, kur lielākā problēma ir akūts derīgās zemes trūkums blīvi apdzīvotajās zonās.
Ķīnas civilizācija ir viena no senākajām nepārtraukti pastāvošajām kultūrām. Tradicionālās reliģijas šeit ir filozofiskas sistēmas – konfūcisms un daoisms, ko papildina telpas harmonizēšanas māksla fenšui. Unikālā ķīniešu hieroglifu rakstība neataino skaņas, bet gan idejas un jēdzienus. Senā Ķīna pasaulei devusi papīru, kompasu, šaujamgurnu, porcelānu un zīdu, un tās varenību simbolizē Lielais Ķīnas mūris un Aizliegtā pilsēta Pekinā. Ķīnas kultūra smagi cieta pēc 1949. gada komunistiskā apvērsuma, kad Kultūras revolūcijas laikā radikālie jaunieši (hunveibini) iznīcināja neskaitāmus pieminekļus un vajāja inteliģenci. Pēc 1978. gada valdība uzsāka ekonomisko "atvērto durvju" politiku, piesaistot ārvalstu kapitālu ar lēta un intensīvi ekspluatēta darbaspēka palīdzību. Šodien Ķīna ir augsto tehnoloģiju lielvalsts ar augstu digitalizāciju (tostarp iedzīvotāju sociālā reitinga sistēmu), kur lauku ainavā dienvidos dominē rīsu lauki, bet virtuvē izmanto arī rāpuļus un kukaiņus. Nošķirts reģions rietumos ir Tibeta, kur valda budisma novirziens lamaisms un Lhasā atrodas Potalas pils (dalailamas rezidence), ko ar pārējo Ķīnu savieno pasaulē visaugstākā dzelzceļa līnija (līdz 5000 m v.j.l.).