Indijas kultūras reģions
Šis reģions teritorijas ziņā ir salīdzinoši neliels, taču tas ir viens no senākajiem pasaulē. Pateicoties labvēlīgajiem dabas apstākļiem un labi prognozējamam musonu klimatam, tas ir ārkārtīgi blīvi apdzīvots. Vēstures gaitā šai daudznacionālajai videi ir uzslāņojusies Britu impērijas un Ostindijas kompānijas koloniālā pārvalde, kuras mantojums ir angļu valoda, kas mūsdienās līdzās hindu valodai kalpo kā valsti vienojošā oficiālā valoda. Reģionā plaši izplatītas arī pendžabu, bengāļu, tamilu, telugu un citas valodas. Lielākā daļa no tām, izņemot dravīdu valodu saimei piederīgās tamilu un telugu valodas, ir indoeiropiešu valodu saimes indoāriešu grupas valodas, savukārt angļu valoda pārstāv ģermāņu grupu. Indijas kultūras reģions izceļas ar lielu rasu daudzveidību, kur dienvidos dominē negroīdās rases pārstāvji, piemēram, tamili un telugi, centrālajā un ziemeļrietumu daļā izteikti mīt eiropeīdi, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos sastopami mongoloīdu vaibsti.
Šis reģions teritorijas ziņā ir salīdzinoši neliels, taču tas ir viens no senākajiem pasaulē. Pateicoties labvēlīgajiem dabas apstākļiem un labi prognozējamam musonu klimatam, tas ir ārkārtīgi blīvi apdzīvots. Vēstures gaitā šai daudznacionālajai videi ir uzslāņojusies Britu impērijas un Ostindijas kompānijas koloniālā pārvalde, kuras mantojums ir angļu valoda, kas mūsdienās līdzās hindu valodai kalpo kā valsti vienojošā oficiālā valoda. Reģionā plaši izplatītas arī pendžabu, bengāļu, tamilu, telugu un citas valodas. Lielākā daļa no tām, izņemot dravīdu valodu saimei piederīgās tamilu un telugu valodas, ir indoeiropiešu valodu saimes indoāriešu grupas valodas, savukārt angļu valoda pārstāv ģermāņu grupu. Indijas kultūras reģions izceļas ar lielu rasu daudzveidību, kur dienvidos dominē negroīdās rases pārstāvji, piemēram, tamili un telugi, centrālajā un ziemeļrietumu daļā izteikti mīt eiropeīdi, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos sastopami mongoloīdu vaibsti.
Lai gan budisms ir uzskatāms par vecāko šeit dzimušo reliģiju, mūsdienās nospiedoši dominējošais ir hinduisms (tā galvenās dievības ir Brahma, Višņu un Šiva), savukārt reģiona rietumos vēsturiski ir jūtama spēcīga islāma ietekme. Šie reliģiskie uzskati fundamentāli nosaka iedzīvotāju sadzīvi un kultūrainavu, kurā mijas krāšņi tempļi un mošejas, sastopami budistu mūki un askētiski svētceļotāji. Par galvenajām svētvietām tiek uzskatīta Gangas upe un Varanasi pilsēta, kur upes krastos rituālos sārtos tiek krēmēti mirušie. Reliģija nosaka arī īpašu attieksmi pret dzīvniekiem – govis, čūskas, pērtiķi un ziloņi tiek uzskatīti par svētiem, un eksistē pat īpašs templis, kas veltīts žurkām. Svētās govis brīvi pārvietojas pa pilsētu ielām un autoceļiem, kur neviens tās neaiztiek, bet tieši otrādi – piebaro. Ikdienā iedzīvotāji bieži izvēlas tradicionālo apģērbu, piemēram, sieviešu sari, sikhu turbānus un vīriešu dhoti.
Musonu klimats nodrošina ideālus apstākļus tradicionālajai rīsa audzēšanai, ko mitrajā sezonā dēsta ar ūdeni appludinātos dūņu laukos, bet sausajā periodā novāc. Tomēr tieši šīs musonu lietavas regulāri izraisa postošus un antisanitārus plūdus, kas sagrauj ēkas un iznīcina ražu. Ekstremālās pārapdzīvotības dēļ neskartas dabas platības gandrīz nav saglabājušās, un reģionā ir vērojams milzīgs vides piesārņojums, kā arī liels insektu, grauzēju un čūsku daudzums. Ap lielpilsētām plešas milzīgi graustu rajoni jeb slumi bez jebkādām elementārām labierīcībām, un plūdu laikā tie tiek pilnībā appludināti. Vietējās upes ir katastrofāli piesārņotas gan ar neattīrītiem notekūdeņiem, gan ar plastmasas atkritumiem, taču, neskatoties uz to, cilvēki tajās joprojām masveidā mazgājas un veic rituālas peldes. Lauku apvidos zeme ir sadalīta sīkos gabaliņos, kuros ģimenes mēģina izaudzēt pārtikas minimumu, un ieilguša sausuma periodos tīra dzeramā ūdens trūkums kļūst par kritisku problēmu.
Sabiedrības labklājības līmenī pastāv milzīgi kontrasti. No vienas puses, reģionā atrodas tādas pasaules arhitektūras pērles kā Tadžmahala mauzolejs un Mumbajā bāzētā pasaules lielākā kinostudija Bolivuda. No otras puses, nabadzība mijas ar krāšņām tradīcijām – kāzu rituālu dēļ Indija ir lielākais zelta juvelierizstrādājumu patērētājs pasaulē, kā dēļ pat trūcīgi vecāki mēdz ieslīgt mūža parādos. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju tic reinkarnācijai un karmas likumsakarībām, viņi savu trūkumu bieži uztver ar filozofisku mieru. Sabiedrībā līdz pat mūsdienām ir jūtams vēsturiskais iedalījums stingri norobežotās sociālajās grupās jeb kastās (varnās). Lai gan oficiāli šī sistēma ir atcelta, gadu tūkstošu gaitā tā ir iesakņojusies tautas apziņā un joprojām nosaka profesijas un dzīvesbiedra izvēli, apģērbu un pat ēdienkarti. Sociālo statusu cilvēks iegūst piedzimstot, un dzīves laikā to var mainīt tikai uz leju, apprecoties ar zemākas kastes pārstāvi, tādēļ starpkastu laulības ir liels retums. Augstāko grupu veido bramini (priesteri, ārsti, juristi, skolotāji), kam seko kšatriji (virsnieki, ierēdņi, lielsaimnieki), vaišjas (tirgotāji un amatnieki) un šudras (strādnieki, kalpotāji un parastie zemnieki). Ārpus šīs sistēmas atrodas tā dēvētie nepieskaramie un vietējās pirmiedzīvotāju ciltis, kuri sabiedrībā ir spiesti veikt pašus smagākos un netīrākos darbus, piemēram, atkritumu savākšanu un mirušo sadedzināšanu.
Dienvidaustrumu Āzijas kultūras reģions
Šis kultūras reģions aizņem galvenokārt Indoķīnas pussalu un tuvējās salas, un tas nav tik kompakts kā kaimiņu reģioni. Tajā ir vērojama ļoti spēcīga vēsturiskā Ķīnas, Indijas un Tibetas kultūru ietekme, ko papildina salīdzinoši nesenā franču koloniālā pagātne. Reģiona tautas pārsvarā runā sinotibetiešu valodu saimes valodās, kā, piemēram, birmieši un čini, vai arī austroaziātu valodu saimes valodās, kurām pieder khmeri, vjetnamieši un taji. Kultūrainavā centrālo lomu ieņem budisms un hinduisms, lai gan mūsdienās strauji pieaug arī islāma ietekme. Vjetnamas, Laosas, Kambodžas, Mjanmas un Taizemes ainavai raksturīgi krāšņi budistu tempļi jeb pagodas. Kambodžas mainīgi mitrajos musonu mežos ir saglabājies unikāls relikts piemineklis – senā Ankoras pilsēta un tās tempļu komplekss. Savukārt Taizemes galvaspilsētu Bangkoku šķērso neskaitāmi Čauprajas upes līkloči un attekas, kas pilsētu ir pārvērtuši par savdabīgu Indoķīnas "Venēciju", kur ikdienas tirdzniecība norit tieši no produktiem piekrautām laivām.
Nabadzības dēļ daudzas trūcīgas ģimenes izvēlas savus mazos dēlus nodot budistu klosteros, lai tie kļūtu par mūkiem. Šiem mūkiem ir aizliegts stāties laulībā un strādāt algotu darbu, tāpēc viņu vienīgais iztikas avots ir sabiedrības brīvprātīgie ziedojumi. Nereti pēc rīta lūgšanām mūki staigā pa ielām, skandinot savas tukšās metāla bļodiņas, lai savāktu dienas ēdienu. Vietējo iedzīvotāju ēdienkarte Rietumu pasaulei šķiet eksotiska – tajā plaši izmanto čūskas, rāpuļus, sienāžus, vaboles un tārpus. Par īpašu delikatesi tiek uzskatītas alu bezdelīgu sakaltušo siekalu ligzdas, astoņkāji, bruņurupuči un savvaļas bišu medus. Uztura pamatu veido vārīti rīsi, kurus musonu klimata ietekmē visbiežāk audzē sarežģīti izveidotās kalnu terasēs. Reģiona biezajos mežos atrodas tā dēvētais "Zelta trīsstūris", kas ir globāli pazīstams kā nelegālo narkotisko augu audzēšanas centrs. Tāpat reģions ir kļuvis par lielu azartspēļu un netradicionālā tūrisma galamērķi, kas diemžēl sev līdzi nes arī trūcīgo bērnu tiesību ekspluatāciju. Filipīnās, kas vēsturiski ilgstoši bija Spānijas kolonija, izteikti dominē katoļticība, turpretī Indonēzijā nospiedošais ir islāms. Indonēzijai pieder arī pasaulslavenā kūrortu sala Bali. Šajā salu valstī ir ierīkotas milzīgas eļļas palmu un dažādu garšaugu plantācijas, kuru dēļ Sumatras, Kalimantānas un Sulawesi salās tiek masveidā izcirsti bioloģiski unikālie, pirmatnējie lietusmeži.
Okeānijas salu kultūras reģions
Šī reģiona kultūrvēsturisko pamatu veido trīs lieli Klusā okeāna apakšreģioni: Mikronēzija, Melanēzija un Polinēzija. Tā kā reģions sastāv no tūkstošiem nošķirtu salu, tam nav vienotas kultūras identitātes; tas drīzāk ir raibs mikrokultūru mozaīkas kopums. Lielākā daļa salu ir vulkāniskas izcelsmes vai arī sīki koraļļu atoli, kur galvenais floras pārstāvis ir kokospalma. Kokosriekstiem ir ļoti izturīga čaula, kas ļauj tiem mēnešiem ilgi peldēt sāļajā okeāna ūdenī, līdz straumes tos izskalo kādas attālas salas smiltīs. Sīkajās koraļļu salās nav dabisku saldūdens avotu, tāpēc iedzīvotāji rūpīgi savāc un uzglabā lietus ūdeni, turpretī lielākajās salās, piemēram, Papua-Jaungvinejā, Fidži, Tongā, Zālamana vai Havaju salās, plūst upes un pastāv ezeri.
Jaungvinejas papuasi tradicionāli nodarbojas ar medībām, mežu zveju, kā arī audzē mājlopus un eiropiešu ievestās cūkas. Turpretī polinēziešu, mikronēziešu un melanēziešu galvenais iztikas avots vēsturiski ir bijusi zvejniecība atklātā okeānā. Mūsdienās neaizvietojams reģiona ekonomikas balsts ir tūrisms, kas īpaši attīstīts ASV piederošajās Havaju salās. Lai piesaistītu ceļotājus, vietējie iedzīvotāji piedāvā tradicionālos ēdienus, eksotiskas dejas, atpūtu smilšainajās pludmalēs un niršanu koraļļu rifos. Čīlei piederošajā un ļoti attālajā Lieldienu salā atrodas noslēpumainas, milzīgas megalītiskas akmens skulptūras – moai, kas liecina par kādreiz šeit uzplaukušu un vēlāk izzudušu civilizāciju. Vēsturiski un politiski daudzas Okeānijas salas ilgstoši ir bijušas un joprojām atrodas ASV, Francijas vai Lielbritānijas tiešā koloniālā vai daļējā administratīvā pārvaldībā.
