Latvijas kultūrvēsturiskie novadi.
Mūsdienu Latvijā izšķir piecus kultūrvēsturiskos novadus (skatīt augšējo karti).
- Kurzemi
- Vidzemi
- Zemgali
- Latgali
- Sēliju
Kurzeme.
Kurzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas rietumu daļā, ko agrāk apdzīvoja kurši. Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā. Pirms tam to pazina kā Kuršu valsti (latīņu: Churland) ar astoņām zemēm, ko pārvaldīja kuršu ķēniņi, ietverot arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Ceklis, Megava un Pilsāts). Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Kurzemes daļu veidoja Kuldīgas un daļa no Tukuma virspilskunga iecirkņa, kā arī autonomais Piltenes apgabals. Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Kurzemes dienviddaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā vidus dialektā un ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā lībiskā dialekta izloksnēs.
Lībiešu (līvu) krasts un karogs.
Lībiešu krasts (lībiešu: Līvõd Rānda) ir Ziemeļkurzemes piekrastes teritorija no Ovīšiem Baltijas jūras krastā līdz Ģipkai Rīgas līča pusē. No 1991. gada līdz 2003. gadam te bija Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija un lībiešu kultūras atjaunošanas programma.
Līvu karogs (lībiešu: līvõd plagā) ir līvu tautas simbols. Zilā krāsa simbolizē jūru, baltā krāsa simbolizē jūrmalas smiltis, bet zaļā krāsa simbolizē mežmalu tālumā, raugoties no selgas jeb jūras puses. Karogs iesvētīts un pirmoreiz uzvilkts mastā 1923. gada 18. novembrī Irbes mācītājmuižā (Mazirbē). Šo dienu līvi atzīmē kā Karoga dienu. Par godu karoga iesvētīšanai, līvu dzejnieks un kultūras darbinieks Kārlis Stalte sacerēja skaņdarbu "Karoga dziesma" (Plagā loul) ar F. Mihlhauzena mūziku. Oficiāli karogs atjaunots 1988. gada 26. novembrī, Līvu kultūras savienības atjaunošanas dienā.
Lībiešu jeb līvu valoda ir Urālu valodu saimes somu grupas valoda, kurai visradniecīgākās ir tādas valodas kā igauņu, somu, karēļu, komi, sāmu, un Pievolgā dzīvojošo udmurtu, mordviešu, mariešu, čuvašu, vepsu. Šajā valodu saimē ir vēl samojedu grupas mazās tautas Sibīrijā, bet ungāru valoda ir radniecīgāka ugru grupai. 13. gadsimtā lībiski runāja ap 30 000 cilvēku Rīgas arhibīskapijas, Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapijas teritorijās. Livonijas kara laikā 16. gadsimtā lībiešu valodas lietotāju skaits Vidzemē samazinājās. 18. gadsimta sākumā Vidzemes lībiešu valoda gandrīz pilnīgi izzuda pēc Lielās mēra epidēmijas. 1852. gadā Kurzemes guberņas teritorijā lībiski vēl runāja 2394 cilvēku. Tomēr jau kopš 1. pasaules kara Latvijas lībiešu kopiena bija gandrīz pilnībā divvalodīga, līdztekus savai dzimtajai lībiešu valodai protot arī latviski. 20. gadsimta 20. - 30. gados pēc Latvijas Republikas izveidošanas ar Somijas, Igaunijas un Ungārijas valodnieku palīdzību notika lībiešu valodas uzplaukums. Pēc padomju okupācijas PSRS robežapsardzības pasākumu dēļ (Kurzemes jūrmala tika pasludināta par slēgto zonu) notika tradicionālās uz zvejniecību balstītās lībiešu kultūras izskaušana. Kanādā 2013. gadā, 103 gadu vecumā mūžībā aizgājusi Grizelda Kristiņa, kura bija pēdējais cilvēks uz planētas, kuras ģimenē dzimtā valoda bija līvu valoda. Līdz ar to tagad līvu valoda vairs nevienam nav dzimtā valoda. Pašreizējie lībiešu valodas zinātāji valodu vairs nav iemācījušies ģimenē no vecākiem, bet gan pašmācības ceļā. Lībiešu valoda ir stipri ietekmējusi latviešu valodu. Ja lietuviešu valodā uzsvars ir brīvs, var būt jebkurā vārda zilbē, tad latviešu (latvju) valodā tas gandrīz vienmēr ir uz pirmās zilbes. Dažos latviešu virzienu vārdos līvu valodas ietekmē saglabājies senais allatīva locījums, kas norāda došanās virzienu kurp? Piemēram: augšup, lejup, mājup, kalnup, kurp, šurp, turp...Latviešu valodā daudzi vārdi ir lībiskas izcelsmes, piemēram, selga, joma, vajag, vai, puika u.c. Kurzemes pilsētas ir Liepāja, Ventspils Kuldīga, Saldus, Brocēni, Talsi, Tukums, Priekule, Sabile, Kandava, Valdemārpils, Skrunda, Stende, Aizpute, Grobiņa, Piltene un mazākā pilsēta Latvijā - Durbe. Vislabāk vecpilsētas centrs ir saglabājies Kuldīgā, bet vismodernākā ir Ventspils. Nīcas, Rucavas, Bārtas un Alsungas suitu tautastērpi tiek uzskatīti par vieniem no krāšņākajiem Latvijā. Kolkā atrodas lībiešu saieta nams. No Kurzemes nāk K.Barons, K.Valdemārs, J,Rozentāls, prezidente V.Vīķe-Freiberga u.c. Kādreiz Kurzemē līdz 1923.gadam ietilpa arī Sventāja un Palanga, bet pēc tam Latvija un Lietuva apmainījās teritorijām, Lietuva atdeva Sēlijā esošo Aknīstes apkaimi. Ventspils un Liepāja ir nozīmīgas Latvijas neaizsalstošās ostas. Pie Irbes šauruma atrodas Slīteres nacionālais parks ar tradicionālu lībisku kultūrvidi, koka apbūvi un pamestām zvejas liellaivām.
Par lībiešiem var paklausīties šeit: https://skolo.lv/mod/url/view.php?id=15355344&lang=en
Vidzeme.
Vidzeme ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas ziemeļu un centrālajā daļā, ko agrāk apdzīvoja līvi un leti. Sākotnēji tās līvu apdzīvoto daļu (Metsepoli, Gaujas un Daugavas līvu zemes) dēvēja par Līvzemi, bet letu un sēļu apdzīvoto daļu (Jersikas, Kokneses un Tālavas valstis) par Letiju. Livonijas Konfederācijas laikā tā bija daudz pašāka teritoriāla veidojuma vidus daļa ar Rīgas pilsētu centrā. Pirmo reizi rakstos "Vidus zemes" nosaukums parādījās pēc Zviedru Livonijas provinces izveides (Weddu-Semm, Pauls Einhorns 1649. gadā; Wyddu Zemme Georgs Elgers 1683. gadā; Widda-semme, Jānis Langijs 1685. gadā). Līdz mūsdienām saglabājušās atšķirības starp Vidzemes rietumu daļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Vidus dialektā, ziemeļdaļu, kurā pamatiedzīvotāji runā Lībiskā dialekta izloksnēs un austrumdaļu, Malienu, kurā pamatiedzīvotāji runā dažādās augšzemnieku dialekta izloksnēs. Vidzeme ir Latvijas himnas, pirmo vispārīgo Dziesmu un deju svētku dzimtene Dikļos, Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene, kas radies jau 13.gs. Galvenās Vidzemes pilsētas ir Rīga, Jūrmala, Ogre, Sigulda, Cēsis, Valmiera, Alūksne, Valka, Madona, Gulbene , Limbaži u.c. No Vidzemes nāk tādi latviešu inteliģences pārstāvji kā A.Konvalds, K.Skalbe, brāļi Kaudzīši, J.Cimze, J.Vītols, E.Dārziņa, J.Poruks, R.Blaumanis. Novadam krāšņiem krastiem cauri līkumo seno lībiešu apdzīvotā Salaca un Gauja, daudzviet gar Vidzemes novada robežu tek likteņupe Daugava, kuras krastos ir Lielvārde, eposa "Lāčplēsis"autora A.Pumpura dzimtā apkārtne, Lielvārdes jostas izcelsmes vieta. Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmē dus teiksmām vītais Daugavas Staburags. Rīgas tuvumā atrodas Lielie Kangaru kalni ar milža, Lielā Vīra gultu. Siguldā pāri Gaujas senlejai slejas staltā Turaidas pils. Vislabāk vecpilsēta Vidzemē, ja neskaita Rīgu ir saglabājusies Cēsīs, savukārt Ogre un Valmiera ir ekonomiski visdinamiskāk augošās pilsētas. Daudzas Vidzemes pilsētas viduslaikos ir bijušas Hanzas savienībā. Vidzemē atrodas Gaujas nacionālais parks, Pierīgā atrodas Ķemeru nacionālais parks. Kultūrainavā spilgti izceļas Vidzemes augstienes savdabīgā, aizsardzībā ņemtā Piebalgas pauguraines kultūrainava ar savdabīgu koka māju arhitektūras stilu.
Zemgale.
Kultūrvēsturiskais novads ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidu daļā, ko agrāk apdzīvoja zemgaļi. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā, līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales dienvidu robeža aptuveni gāja gar Mūsas upes gaitu tagadējās Lietuvas teritorijā. Zemgales valsti (latīņu: Semigallia, vācu: Semegallen lant) pārvaldīja viens vai vairāki ķēniņi, no kuriem pēdējais (Nameisis) pēc zaudējuma krustnešiem 1281. gadā turpināja karot kopā ar žemaišiem un lietuviešiem. Kurzemes un Zemgales hercogistes pastāvēšanas sākuma posmā 1598. — 1618. gadā pastāvēja Zemgales hercogiste. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Zemgales daļu veidoja Jelgavas un, daļēji, Tukuma virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Zemgali uzskatīja par Kurzemes daļu (Kurzemes guberņas austrumu daļu). Pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidojās spēcīga Zemgales identitāte, kas ietvēra arī Sēlijas teritoriju. Zemgales pamatiedzīvotāji runā dažādās Vidus dialekta zemgaliskajās izloksnēs. Zemgalē atrodas slavenās baroka stila Rundāles un Jelgavas, Mežotnes pilis. Zemgale ir Latvijas prezidentu K.Ulmaņa, J.Čakstes, G.Zemgala un A.Kvieša dzimtene. Novadā dimušī un strādājuši literāti V.Plūdonis, A.Brigadere, Ā.Alunāns, Aspazija, E.Virza u.c. Zemgale ir Latvijas "maizes klēts" ar lielākiem laukiem un auglīgāko augsni. Tāpēc mežu Zemgales lauku kultūrainavā ir maz, tie galvenokārt ir novada purvainajā ziemeļu daļas tīreļos, kur notikušas latviešu strēlnieku svarīgas Brīvības cīņas pirmā pasaules kara laikā, Latvijai atgūstot savu neatkarību. Nozīmīgākās pilsētas ir Auce, Baldone, Bauska, Dobele un novada centrs Jelgava. Cauri novadam vijas Lielupe, kas pie atjaunotās Bauskas pils rodas satekot Mūsai un Mēmelei. Nozīmīgs apskates objekts netālu no Lietuvas robežas ir arī Tērvetes dabas parks. Zemgales Pienavā, Džukstē rakstnieks Ansis Lehs-Puškaitis 1891. gadā no vietējiem nostāstiem izveido varoņstāstu "Kurbads", kuru visai bieži dēvē arī par otru latviešu tautas eposu.
Latgale.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latgale#/media/Att%C4%93ls:Coat_of_arms_of_Latgale.svg
Tā ir baltu, latviešu vēsturiskā zeme Latvijas austrumu daļā, ko apdzīvo latgaļi. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par „Letiju” (latīņu: Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (krievu: Лотыголa). Pēc Pārdaugavas Livonijas hercogistes sadalīšanas tā Polijas-Lietuvas kopvalsts, vēlāk Krievijas Impērijas ietvaros ilgstoši saglabāja savu kultūrvēsturisko savdabību un katolisko ticību. Vēl mūsdienās Latgales pamatiedzīvotāji runā dažādās latgaliešu valodas izloksnēs, ko uzskata arī par latviešu valodas augšzemnieku dialekta paveidu. Latviešu literārā valodā līdzskanis, (bet ne visi) var būt vai nu ciets vai izteikti mīksts. Latgaļu dialektā ir cietais "Y, y",kas atbilst krievu "Ы ", kā arī mīksts (drīzāk pusmīksts) var būt jebkurš līdzskanis, kā lietuviešu valodā, vietām igauņu valodā. Paši savu novadu latgaļi sauc - Latgola. Dominējošās reliģijas, kristietības novirzieni Latgalē ir katolicisms, pareizticība un vecticība. Svarīgākie kultūrvēsturiskie pieminekļi ir Aglonas bazilika, Daugavpils cietoknis un četru baznīcu vēsturiskais centrs, piemineklis Rēzeknē, Latgales Māra ar uzrakstu "Vienoti Latvijai", Slutišķu vecticībnieku sādža Daugavas loku ielejā. Novadā izsenis attīstīta māla svečturu izgatavošana un podniecība. Ir daudz dažādu etnogrāfisku ēdienu un tradīciju. Latgales Jasmuižā ilgi dzīvojis Rainis. Vēl no Latgales nāk tādi inteliģences pārstāvji kā M.Rotko, F.Trasūns, J.Klīdzējs, J.Streičs u.c. Galvenās Latgales pilsētas ir Rēzekne, Daugavpils, Krāslava, Preiļi, Ludza, Balvi, Līvāni u.c. Līdz 1945. gadam Latgales sastāvā ietilpa arī Abrene un tās apriņķis, kuru PSRS laikā pievienoja Krievijai. Latgalē vēsturiski vienmēr ir bijusi liela slāvu kultūras ietekme. Daugavpilī latvieši ir tikai trešā lielākā etniskā grupa aiz krieviem un baltkrieviem. Par Latgales kultūras centru kopumā tiek uzskatīta Rēzekne, te atrodas arī moderna koncertzāle "Gors". Latgale ir slavena ar savu podniecību.
Latgales podniecības centri ir: Ziemeļlatgales podniecības centrs, Ludzas poddaru centrs un Latgales vidienes podniecības centrs, kas sevī ietver Pušas podniecību, Rušona ezera ziemeļu krasta podniecību un Silajāņu keramiku, kura ietver Podnieku sādžas, Vilcānu dzimtu, Paulānu dzimtu un citus meistarus. Uzbūves ziņā trauku formas ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Nozīmīgākie saimniecības trauku tipi ir: vāraunieks, medaunieks, sloinīks, ķērne, ļaks, piena pods, kazelnieks, pārosis, pārinieks, bļoda, mazgājamā bļoda, sālnīca, krūze, vāzaunieks, vāze. Ludzas poddaru centram raksturīgas ir medalus krūzes, šķīvji galdu dekorējumiem, alus mucas, roku mazgājamie trauki, kugelnieki un peisahi, kā arī vāzītes-pārinieces, vēl ir pūšamie svilpaunieki, māla svečturi u.c. Latgales kultūrainavai raksturīgi Latgales augstienes pauguri, starp kuriem ieplakās mirdz daudzi ezeri. Novadā atrodas Rāznavas nacionālais parks.
Sēlija.
Sēlija ir latviešu vēsturiskā zeme Latvijas dienvidaustrumu daļā, ko agrāk apdzīvoja sēļi. Sēļu zemes tolaik ietvēra arī daļu no mūsdienu Lietuvas teritorijas (Tovrakste, Maleisine, Pelone un Medene). Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā, vēlāk to sāka dēvēt par Augšzemi (vācu: Oberland jeb Augškurzemi. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes 1617. gada satversmes pieņemšanas valsts Sēlijas daļā atradās Sēlpils virspilskunga iecirknis. 20. gadsimtā to parasti pieskaitīja Zemgales (rietumdaļu) un Latgales (austrumdaļu) kultūrvēsturiskajiem novadiem. Sēlijas pamatiedzīvotāji vēl mūsdienās runā dažādās augšzemnieku dialekta sēliskajās izloksnēs. Kopumā novads irļoti mežains, reti apdzīvots. Agrāk Sēlija bija iekļauta Zemgales sastāvā. Nereti Sēliju dēvē arī par Augšzemi. Sēlijas kultūras centrs ir Viesīte, bez kuras novadā ir vēl Jaunjelgava, Aksnīste, Subate, Ilūkste un pilsētas statusu zaudējusī Nereta. Nosacīti Sēlijai var pieskaitīt Jēkabpili, kurai ir liela nozīme novada ekonomiskajā un kultūras ziņā. Jēkabpilī atrodas arī etnogrāfiskais brīvdabas muzejs- Sēļu sēta. Kultūras reģionā Gārsenē, Dvietē, Sventē u.c. saglabājušies lieli muižas kompleksi. No Sēlijas Latvijas kultūrā nākuši tādi inteliģences pārstāvji kā G.F.Stenders, J.Jaunsudrabiņš, A.Grīns, J.Akurāters, J.Stradiņš. Tadenava ir Raiņa dzimtā bērnības puse.
Latvijas pilsētu un citu teritoriju heraldika.
Visām Latvijas administratīvi teritoriālām vienībām -novadiem, pilsētām, pagastiem izstrādāta un apstiprināta heraldiskā simbolika - ģerboņi, karogi. Tos var apskatīt šeit.
Ar Latvijas galvenajiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem var iepazīties šeit.
Par novadu tradicionālajiem ēdieniem var uzzināt šeit.