Ekoloģiskā pēda ir hektāros izteikta zemes un ūdens platība, kas ir nepieciešama, lai saražotu kāda indivīda, tautas, nācijas vai populācijas aktivitātēs patērēto produkciju un absorbētu šo produktu dzīves ciklā radīto piesārņojumu. Šāda ekoloģiskā pēda tiek aprēķināta, lai apskatītu balansu starp patērētiem un pieejamiem resursiem.
Ekoloģiskais pēdas nospiedums (angļu: ecological footprint; dažreiz tulkots kā ekoloģiskās pēdas nospiedums vai ekoloģiskā pēda) ir cilvēka ietekmes uz vidi aprēķināšanas un atspoguļošanas metode. Tā uzskaita enerģijas un vielas plūsmu, ieejot kādā noteiktā saimniecības sistēmā un izejot ārā no tās, un dabūtos lielumus pārvērš attiecīgā zemes un ūdeņu platībā, kas nepieciešami, lai daba šo plūsmu uzturētu.
Ekoloģisko pēdu aprēķina, lai apskatītu, kā notiek dabas resursu pārdale atsevišķās valstīs, kontinentos un visā pasaulē kopumā. Tas ir nepieciešams, lai varētu kontrolēt ekoloģiskās krīzes iespējamību, jo dabai piemīt vides ietilpība, kas šobrīd tiek pārtērēta. Ilgstpējīga attīstība ir dzīves organizēšana tā, lai apmierinātu esošās paaudzes vajadzības tādā veidā, lai tas netraucētu nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanu. To var panākt tikai samazinot ekoloģiskās pēdas nospiedumus, netērējot vairāk resursu, nekā reāli Zemei ir. Lielākā patēriņa ietekme uz dabas resursiem ir no:
- pārtikas - 31%
- mājokļa - 24%
- transporta - 18%
- ēdināšanas pakalpojumiem - 9%
- izklaides - 6%
Pašlaik ekoloģiskā pēda visā pasaulē tiek plaši izmantota, lai raksturotu vides ilgtspējību un veidotu sabiedrības vides apziņu.
Lai novērtētu ekoloģiskās pēdas lielumu, kas ataino dabas resursu patēriņu, izteiktu globālajos hektāros, būtiska ir arī bioproduktivitāte, kas parāda planētas ekoloģisko ietilpību jeb bioloģiskās produktivitātes spējas. Līdz ar to veidojas sava veida bilance, kas, no vienas puses, atspoguļo pieprasījumu (ekoloģiskā pēda), bet, no otras puses, piedāvājumu – bioproduktivitāti, (biokapacitāti), kas sastāv no dažādām bioproduktīvajām teritorijām: aramzeme, pļavas un ganības, meži, jūra. Teritorijas, kas paredzētas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai (rezervāti, nacionālie un dabas parki, liegumi u.c.).
No savvaļas biomām vislielākā bioloģiskā poduktivitāte ir dažām okeānu ekosistēmām, sevišķi piekrastes un koraļļu rifu ekosistēmās, kur aļģu un fito, zooplanktona masas gada pieaugumos seklos, siltos līču ūdeņos vasarās ir pat 2500 t/ \(km^2\), tad mežiem, sevišķi mitrajiem tropiskajiem mežiem, kuros gada biomasas pieaugums ir ap 2200 t/ \(km^2\) gadā, Latvijas jaukto mežu biomas bioproduktivitāte ir 1000 t/ \(km^2\) gadā, taigā - 800 t, stepēs 600 t, tundrā 140 t, pustuksnešos 90 t/ \(km^2\) gadā.
Papildus uzziņu avoti: