Bioma ir kādai teritorijai raksturīgs visu dzīvo organismu kopums, kuru veido tipiskā veģetācija jeb augājs, dzīvnieku valsts un citu mikroorganismu raksturīgs kopums.
Bioma sastāv no mazākām ekosistēmām - biocenozēm un biotopiem. Izšķir arī ūdens un sauszemes ekosistēmas.
Galvenās sauszemes biomas ir mežu biomas: mitrie tropiskie meži, subtropu cietlapu meži un krūmāji, musonu meži, mērenās joslas meži - platlapu, jauktie un skuju koku meži jeb taiga, tad ir zālāju biomas: savannas un skrajmeži, stepes un nosacīti arī tundra un visbeidzot tuksnešu biomas: aukstie polārie sniegāju un ledāju tuksneši, karstie tropu un subtropu tuksneši un sezonāli mainīgie mērenās klimata joslas tuksneši (piem. Vidusāzijas Karakuma, Kizilkuma un Piekaspijas tuksneši un pustuksneši).
Jāatzīmē, ka biomas mainās arī kā augstuma joslojums kalnu apgabalos. Jo tuvāk ekvatoram un augstāki kalni, jo lielāka ir vertikālo biomu zonālā daudzveidība. Lai ekvatora rajonā būtu augstkalnu sniegāju un ledāju tuksnesis, kalnu augstumam jābūt tuvu 6000 m, kamēr polārajos apgabalos sniega līnija noslīd līdz 0 m absolūtam augstumam, resp. polārie tuksneši veidojas jau jūras līmenī. Tā kā Gaiziņkalns atrodas apmēram uz 57° Z platuma paralēles, tad, lai arī vasarās tā virsotnē būtu sniegs, Gaiziņkalna augstumam būtu bijis jābūt ap 1700 m.
Daudzviet pasaulē biomu ekosistēmām ir savi vietējie nosaukumi, Dienvidamerikā savannas sauc par kampām un ljanām, stepes par pampām, tropiskos lietusmežus par selvu. Ziemeļamerikā stepes sauc par prērijām, Austrālijā savannas, atkarībā no augāja tipa par skrebu, mali vai mulgu. Dienvideiropā subtropu mūžzaļos cietlapu mežus par makvisu (makiju). Piejūras ekosistēma gar Ziemeļjūru sauc par vatiem, māršām, bērdi, Baltijā randiem vai randu pļavām, mitras palieņu pļavas gar iekšzemes upēm un Lubānas ezeru par klāniem u.c. Lai arī Latvija atrodas jaukto koku mežu biomā, atkarībā no mežu augāja sastāva tiek izdalīti ļoti dažādi mežu tipi - sils, mētrājs, vēris, damaksnis, gārša, dumbrājs, grīnis u.c. , augstos purvus ap Rīgu sauc par tīreļiem.
Biomas un klimata apstākļi
Klimatogrammas un biomas
Tās lielā mērā raksturo dotās teritorijas siltuma un mitruma apstākļus un šo rādītāju maiņu pa gada mēnešiem. Jāatceras, ka D puslodē jūnijs, jūlijs un augusts ir ziemas sezonas mēneši, tāpēc klimatogrammā šo mēnešu vidējo temperatūru līknes daļa ies uz leju, salīdzinot ar novembra, decembra un janvāra mēnešiem.
Piemērs:
Tropu tuksnešu biomu klimatogrammas Z un D puslodēs
Klimatogrammās nokrišņu daudzums tiek attēlots stabiņu diagrammas veidā, bet temperatūra - līknes veidā. Ar cipariem tiek norādīts temperatūras un nokrišņu daudzuma maksimums un minimums gada laikā.
Reizēm dots arī gada kopējais nokrišņu daudzums.
Reizēm dots arī gada kopējais nokrišņu daudzums.
Piemērs:
Ko var noteikt pēc klimatogrammām?
a) visaugstāko jeb maksimālo temperatūru +26
b) viszemāko jeb minimālo temperatūru +10
c) aprēķināt temp. svārstību amplitūdu gadā +26 un +10 = 16 grādi
a) visaugstāko jeb maksimālo temperatūru +26
b) viszemāko jeb minimālo temperatūru +10
c) aprēķināt temp. svārstību amplitūdu gadā +26 un +10 = 16 grādi
d) nokrišņu režīmu jeb sadalījunu pa mēnešiem gadā, arī kuri meneši ir sausā, kuri mitrā sezona pārejas jeb subklimata joslās
e) siltāko, vēsāko, mitrāko, sausāko gada mēnesi
f) vai klimatogramma ir Z vai D puslodes klimata joslai (to norāda
jūnijam jūlija, augusta... temperatūru līknes daļa, šeit tā ir Z
puslodē, kur šie mēneši atbilst vasaras sezonai!
e) siltāko, vēsāko, mitrāko, sausāko gada mēnesi
f) vai klimatogramma ir Z vai D puslodes klimata joslai (to norāda
jūnijam jūlija, augusta... temperatūru līknes daļa, šeit tā ir Z
puslodē, kur šie mēneši atbilst vasaras sezonai!
g) pēc temperatūrām var izspriest, kura klimata joslai vai tās tipam atbilst klimatogramma, šī atbilst Subtropu joslai!
h) ja klimata joslu kartē paskatās kādas valstis vai pilsētas varētu atbilst, tad tās būtu Spānija, Itālija, Grieķija - Lisabona, Roma, Atēnas
h) ja klimata joslu kartē paskatās kādas valstis vai pilsētas varētu atbilst, tad tās būtu Spānija, Itālija, Grieķija - Lisabona, Roma, Atēnas
Mitrinājuma koeficients ir skaitlisks rādītājs, kas izsaka attiecību starp kādā teritorijā nokritušo nokrišņu daudzumu un maksimāli iespējamo ūdens daudzumu, kas no šīs virsmas attiecīgajos temperatūras apstākļos varētu iztvaikot (iztvaicējamību). To aprēķina pēc formulas .
Ja koeficients ir lielāks par 1, mitrinājums ir pārmērīgs (kā tas ir Latvijā, kur nokrīt vairāk nekā spēj iztvaikot), ja vienāds ar 1 - pietiekams, bet, ja mazāks par 1, teritorijā valda mitruma nepietiekamība jeb sausums. Šo koeficientu ģeogrāfijā un ekoloģijā plaši izmanto vairākiem mērķiem
- Dabas zonu un biomu noteikšanai: Tas palīdz izskaidrot, kāpēc noteiktos platuma grādos veidojas atšķirīgs augājs. Piemēram, stepēs mitrinājuma koeficients ir robežās no 0,3 līdz 0,6 (pietiek zālei, bet par maz kokiem), savukārt tuksnešos tas noslīd zem 0,1.
- Lauksaimniecības plānošanā: Pēc šī rādītāja agronomi nosaka, kurās teritorijās kultūraugiem būs nepieciešama mākslīgā apūdeņošana un kur, tieši otrādi, ir jāveic meliorācija jeb augsnes nosusināšana (kā tas vēsturiski ticis darīts Latvijas klānos un pārmitrajās pļavās).
- Upju tīkla un purvu analīzē: Teritorijās ar augstu mitrinājuma koeficientu veidojas blīvs upju tīkls un ir labvēlīgi apstākļi sauszemes pārpurvošanās procesiem, jo pāri palikušajam ūdenim ir vai nu jānoplūst, vai jāuzkrājas reljefa pazeminājumos.
Papildus uzziņai: Mežu tipi un apakštipi Latvijā