Valoda ir sistēma, un tā izpaužas valodas lietojumā – fonēmu, morfēmu, vārdu, vārdu savienojumu, teikumu, tekstu izveidē – atbilstoši saziņas mērķim.
Valodniecībai ir vairākas apakšnozares, īpaši aplūkosim to, kura saistīta ar valodas lietojumu jeb funkcionalitāti – morfoloģija.
Var noskatīties video "Valodas sistēma un tās līmeņi" vietnē Tava klase.
Morfoloģija ir gramatikas nozare, kas pētī vārdu gramatisko struktūru, vārdu formas un to gramatiskās nozīmes, vārdu pārmaiņu likumus un līdzekļus.
Morfoloģijā parasti iekļauj arī vārddarināšanu un tajā aplūko arī vārdu grupēšanu vārdšķirās.
Vārdšķiras latviešu valodā
Pamatskolā pamatīgi tiek apgūtas gan lokāmās, gan nelokāmās vārdšķiras, to gramatiskās kategorijas un locīšanas paradigmas. Vidusskolā iepriekš gūtās zināšanas ir jānostiprina, jāizzina tekstā lietoto vārdšķiru mērķis, atšķirības. Pamatskolas zināšanas par vārdšķirām ir vērtīgs pamats valodas sistēmas izpētē, piemēram, ortogrāfijā, vārddarināšanā vai formveidošanā.
Var noskatīties video "Gramatiskā kategorija" vietnē Tava klase.
Vēlams atkārtot un nostiprināt iepriekš iegūtās zināšanas par visām vārdšķirām un to pareizrakstības normām: lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds, vietniekvārds, apstākļa vārds, darbības vārda gramatiskās kategorijas, darbības vārda izteiksmes, darbības vārda divdabja forma, saikļi, prievārdi, partikulas un izsauksmes vārdi, kā arī vārdu gramatiskā homonīmija (saikļi, prievārdi, partikulas, apstākļa vārdi).
Valodas mazākā vienība, kam ir sava nozīme, ir morfēma.
Vārdforma — vārds kādā no tā morfoloģiskajām formām.
Afikss — vārda sastāvdaļa jeb morfēma, ko pievieno saknei vai celmam (atvasinot jaunus vārdus vai veidojot to formas).
Piemērs:
Lietvārdu sistēmā galotne -a, -e, -is, -s var veikt abas funkcijas: lietvārds redz+e, darināts ar galotni -e, taču vārdos māt-e, avīz-e galotne veic formveidošanas funkciju – tā norāda uz lietvārda dzimtes, skaitļa, locījuma gramatisko nozīmi; tātad no formveidotājas galotnes vārdos māte un avīze varam noteikt, ka tie ir sieviešu dzimtes vienskaitļa lietvārdi nominatīva locījumā.
Atsvaidzini zināšanas par vārddarināšanas terminiem un paņēmieniem, kurus mācījies pamatskolā!
Sakne ir nepieciešama katram vārdam vai tā formai, jo tā ir leksiskās nozīmes izteicēja.
Vienā vārdā var apvienot arī vairākas saknes, radot salikteņus, lietus-sargs, biez-pien-maize.
Saknē var notikt pozicionālās vai vēsturiskās skaņu pārmaiņas, piemēram, log-s un lodz+iņ-š (vārdu saknes log- un lodz-). Šādus morfēmas variantus sauc par alomorfiem.
Piemērs:
Darbības vārda mest morfēmas mes- alomorfi var būt met- (metu), mez- (mezdams).
Darbības vārda vest morfēmas ved- alomorfi var būt ves- (vest), vez- (vezdams), ve- (vešana), vad- (vadīt, vadāt).
Priedēklis jeb prefikss vārdā atrodas pirms saknes.
Formveidotāju priedēkli jā- izmanto darbības vārda vajadzības izteiksmes izteikšanai: jā-lasa, jā-domā.
Priedēkli vis- izmanto vispārākās pakāpes veidošanai: vis-grūtākais, vis-labāk.
Vienā vārdā var būt vairāki piedēkļi, taču katram ir sava nozīme un funkcija. Tāpat kā saknē, arī piedēkļos var notikt pozicionālās skaņu pārmaiņas: skol-niek-s, skol-niec-e. Formveidotāju piedēkļu skaits ir ierobežots, un tie maina vārda gramatisko nozīmi. Tādi ir īpašības un apstākļa vārdu sistēmā (-āk-) un visplašāk darbības vārda formu veidošanā (-j-, -s-, -am-, -oš-, -t- u.c.)
Vārddarinātāji piedēkļi var darināt jaunus vārdus, kas pieder pie tās pašas vārdšķiras (aven-e, aven-āj-s) vai pieder pie citas vārdšķiras (smaid-s, smaid-īg-s). Vārddarinātāji piedēkļi sevī ietver katrs savu nozīmi: piedēkļiem -iņ-, -īt- piemīt pamazinājuma nozīme (sirsniņa), ar piedēkli -iet- (latviete) darina personu nosaukšanai pēc to tautības, uzturēšanās vietas vai citām pazīmēm, bet piedēkļus -tāj-, -niek- izmanto, lai nosauktu profesiju, personu nosaukumus (skolotājs, gaidītājs dzirnavniece, jūrnieks), ierīču nosaukumos (atgaisotājs).
Piedēklis jeb sufikss vārdā vai vārdformā var atrasties tikai aiz saknes.
Vārddarinātāji piedēkļi var darināt jaunus vārdus, kas pieder pie tās pašas vārdšķiras (aven-e, aven-āj-s) vai pieder pie citas vārdšķiras (smaid-s, smaid-īg-s). Vārddarinātāji piedēkļi sevī ietver katrs savu nozīmi: piedēkļiem -iņ-, -īt- piemīt pamazinājuma nozīme (sirsniņa), ar piedēkli -iet- (latviete) darina personu nosaukšanai pēc to tautības, uzturēšanās vietas vai citām pazīmēm, bet piedēkļus -tāj-, -niek- izmanto, lai nosauktu profesiju, personu nosaukumus (skolotājs, gaidītājs dzirnavniece, jūrnieks), ierīču nosaukumos (atgaisotājs).
Galotne jeb fleksija atrodas vārda beigās, to var pievienot tikai tādu vārdu celmiem, kuri spēj mainīt savu formu.
Latviešu valodā galotnes lielākoties izsaka attiecīgajai vārdšķirai raksturīgās gramatiskās nozīmes, piemēram, dzimte, skaitļa, locījuma, persona u.c. nozīmi.
Tikai dažas galotnes veic arī vārddarinātājas morfēmas funkcijas. Tās ir lietvārdu (‑a, ‑e, ‑is, ‑s), apstākļa vārdu (‑i, ‑u), kārtas skaitļa vārdu (‑ais, ‑ā) un atgriezenisko darbības vārdu (‑ties) vārddarināšanas galotnes, kuras tiek izmantotas jaunas leksiskās nozīmes radīšanā.
No īpašības vārda ātr-s ar galotni -i tiek darināts apstākļa vārds ātr-i.
No tiešā darbības vārda mazgā-t ar atgriezenisko galotni -ties tiek darināts darbības vārds mazgā-ties.
Vārds ir valodas pamatvienība, vārdi kopā veido teikumu. Teikumi palīdz izteikt vienotu domu, ideju, ar teikumiem varam raksturot ārējo un iekšējo pasauli.
Sintakse ir valodniecības apakšnozare, kas pētī vārdu savienojuma, teikuma un teksta gramatisko struktūru un saistīšanas likumības.
Sintaksē galvenā aplūkojamā vienība ir teikums. Teikumu veidošanas materiāls ir vārdi un vārdu savienojumi. Pēc iekļaušanas teikumā tie kļūst par teikuma locekļiem, kas ir savā starpā gramatiski saistīti vārdi. Vārdi un vārdkopas nosauc kādu priekšmetu vai parādību, tāpēc teikums izsaka priekšmetu un parādību attieksmes.
Teikuma gramatiskās uzbūves raksturošanai sintaksē tiek izmantoti divi galvenie jēdzieni: vienkāršs un salikts teikums jeb teikumi pēc uzbūves:
- vienkāršs nepaplašināts teikums — teikums, kurā ir tikai teikuma virslocekļi jeb gramatiskais centrs (teikuma priekšmets un izteicējs vai galvenais loceklis);
- vienkāršs paplašināts teikums — teikums, kurā bez teikuma virslocekļiem ir arī citi teikuma locekļi (apzīmētājs, pielikums, papildinātājs vai apstāklis).
- salikts sakārtots teikums — teikumā ir divas vai vairākas neatkarīgas daļas;
- salikts pakārtots teikums — teikums, kurā ir viena neatkarīga daļa (virsteikums) un viena vai vairākas atkarīgas daļas (palīgteikumi).
- jaukts salikts teikums — teikums, kurā ir vismaz divas neatkarīgas daļas un vismaz viens palīgteikums.
Ja palīgteikumam ir ievadītājvārds, šādus teikumus sauc par saikļa teikumiem. Ja palīgteikumam nav ievadītājvārda, palīgteikums no paskaidrojamās teikuma daļas – virsteikuma vai cita palīgteikuma – atdalāms ar kolu vai domuzīmi. Šādus teikumus sauc par bezsaikļa palīgteikumiem.
Lai labāk apgūtu tematu, būtu vēlams atkārtot par virslocekļiem un palīglocekļiem, saliktiem sakārtotiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem, palīgteikumu viediem, pakārtojumu, bezsaikļa un jauktiem saliktiem teikumiem.
Reizēm izteiksmes spēcināšanai atsevišķi atdala kādu teikuma daļu. Tādā gadījumā veidojas parcelāti, kas ir atrautas teikuma daļas.
Es uzsāku savas turpmākās gaitas. Ar paceltu galvu. Ar platu smaidu.
Izsacījumi ir leksiski nevariējamas vārdformas vai vārdu savienojumi, kuru skaits valodā ir galīgs un ko iespējams dot saraksta veidā.
Izsacījumus visbiežāk veido tādu vārdšķiru vārdi, kas nevar būt teikuma locekļi, – partikulas un izsauksmes vārdi, piemēram, Jā. Nē. Labrīt. Uz veselību! Visu labu! Līdz rītam! Hallo! Ak! Nu?
Tekstā ir iespējami reducējumi, kas ir viena vai vairāku teikuma locekļu izlaidums teikumā. Bieži reducē vienu vai divus teikuma locekļus, taču nereti arī nelielu teikuma daļu. Tiek reducēti strukturāli nozīmīgi, bet informatīvi lieki komponenti. Redukcijas mērķis ir novērst valodas līdzekļu pārdaudzumu.
Kas ir diletantisms? [Diletantisms ir] Aklums pret kopiespaidu un iemīlēšanās sīkumos. (Z. Skujiņš)
Kvadrātiekavās – reducējums.
Sintaksē apskata arī sintaktiskās konstrukcijas. Vēlams tās atkārtot:
- vienlīdzīgus teikuma locekļus (arī saistījumā ar vispārinošo vārdu);
- savrupinājumus un savrupinājumu grupas, divdabja teicienu, plašāku savrupināmu grupu ar divdabi;
- iespraudumus;
- iestarpinājumus, paskaidrojošās vārdu grupas;
- tiešās, netiešās, noģiedamās runas teikumus un citātus;
- uzrunu, uzrunas, grupu.
Sintaktisko konstrukciju lietojums ir cieši saistīts ar interpunkcijas – pieturzīmju – lietojuma normām. Vari atkārtot pieturzīmju iedalījumu un lietojumu.
Atsauce: